Lotte un Adriāns augšā čuč, es sēžu lejā lielajā istabā pie galda ar Grimbergen aliņu, lasu Ziedoņa dzejas fragmentus, jūtos labi. Pedējās dienas man pilnībā noklājies telefons. Paguvu kaut kā nebūt izvilkt laukā lielu daļu bilžu, bet šobrīd viņš atkal vairs vispār neslēdzas iekšā. Gribu dabūt ārā vēl pēdējās un lai tad viņš iet ar dieviem. Dīvainā kārtā pēdējos mēnešus biju domājusi par to, ka gribētu jaunu telefonu. Uzmanies ko vēlies vai arī priecājies, ja tas piepildās - kaut kā tā. Šodien ar Adriāna vecvecāku gandrīz 20 gadus veco opeli, kurš brauc kā traktors un durvis arī stipri jācērt, braucu pēdējās 20min pirms veikala aizvēršanas pasūtīt sev Iphone 12. Man būtiskākais jautājums bija cik liels un kādā krāsā. Pārdevējs izskatījās manāmi samulsis par manu straujo pirkumu un noteikti arī par lieliskajiem franču valodas skaidrojumiem, kas izklausījās kā neandertāliešu. Atpakaļceļā 'ģonkoju', klausījos skaļu mūziku, pielīdu priekšā jaunam bmw un kaifoju par dzīvi. Domāju, ka esmu simtreiz brīvāka kā bembja īpašnieks, jo man nav bail, ka kāds noskrūvēs opelim spoguļus vai noskrāpēs parkojoties. Domāju par finansiālo brīvību, domāju par to kā sakārtot dzīvi tā, lai Lotte spertu īstos soļus tās virzienā un nebūtu ne no viena atkarīga. Tad, no vienlīdzīgām pozīcijām viņa var izvēlēties sev partneri, darbu, dzīvesveidu, intereses. Bet man jau tagad ir skaidrs, ka šī meitene dzīvē nepazudīs, vienīgais kam būs jātur līdz esmu es ar pozitīva piemēra rādīšanu.
Mīlu viņu tik ļoti ļoti ļoti. Loģiski, ka citreiz esmu nogurusi, citreiz dusmojos, bet jā, esmu noķērusi to mammu mīlestību neko īpaši nedarot.
Mīlu viņu tik ļoti ļoti ļoti. Loģiski, ka citreiz esmu nogurusi, citreiz dusmojos, bet jā, esmu noķērusi to mammu mīlestību neko īpaši nedarot.