Lai gan pirms tam aprakstītajās dienās neko negatīvu es nepieminēju, man tomēr ir neizsakāmi dīvaina sajūta attiecībā uz Žaku. Tāda, kas mijās starp patiesu prieku&laimi par kopābūšanu ar neizpratni.
Es nevaru to izskaidrot&man ir grūti to izskaidrot. Visu to sajūtu kopumā. Visas šīs dienas es jutos kā kāds, kas visu laiku ubago uzmanību.
Labi - es varbūt pati neesmu tas labākais piemērs ņemot vērā to, ka nevaru saviem vecākiem pat pateikt, ka mēs ar Ž esam kopā&, ka tur viss jau sen ir nopietni, lai arī ko viņi neteiktu. Bet tik un tā - savu vecāku klātbūtnē Ž visu laiku izturējās tā, it kā es būtu kaut kāda siena. It kā daudz maz gādīgi utt., bet nevienā brīdī neizrādot to, ka mēs esam kopā vai kaut kā tā. Es zinu to, ka viņi zin, ka mēs esam kopā, iespējams, ka viņiem tā ģimenē nav pieņemts izrādīt jūtas vai emocijas, vismaz spriežot pēc viņu vecāku savstarpējām attiecībām. Es nezinu. Es jutos tā, it kā es nedrīkstētu izrādīt savas emocijas. It kā būtu zem lupas, kurā man ir jālasa grāmatas, ir jāpārzin klasiskā mūzika, ir jābūt ieinteresētai, kad man stāsta jau miljono faktu par kādu vecu baznīcu vai ēku kurā dzīvo tas un tas vai atrodas tas un tas.
Ir daudz kas, ko es tā arī nesapratu - piemēram, kāpēc ir pilna istaba ar mūzikas diskiem, ja mājā valda kapa klusums un kad es uzlieku disku, Ž mani palūdz pagriezt klusāk, lai viņš var lasīt, līdz tā ir uzgriezta līdz tādam līmenim, ka knapi var vispār dzirdēt.
Tas, kas man pietrūka. Esmu to sev daudz maz noformulējusi.
Man pietrūka krāsas/smaržas/garšas un sajūtas, kuras sniedz dzīve.
Nevis apslāpētas, pieklājīgas, sabiedrības normu ierobežotas, bet īstas un dzīvas. Tādas, kuras var sajust. Līdz kaulam.
Mūzika ->nevis klusums.
Krāsas&faktūras->nevis sterila tīrība
Man pietrūka neapslāpētas un patiesas emocijas.
Kāda jēga no visas pasaules zināšanām, ja to nepielieto praksē, ja nedzīvo ar pilnu emociju gammu?!
Viena lieta, kuru es atkal sapratu par sevi: es ieraujos sevī ļoti tad, kad mani apslāpē mākslīgas robežas, citu ieviesti noteikumi vai normas.
es ticu tam, ka ir iespējams apvienot zināšanas ar dzīves baudām, racionalitāti ar cilvēcīgumu.
Man pietrūka tā, ka Ž man konstanti izrādītu to cik ļoti nozīmīga es viņam esmu - biežāk kā reizi dienā, vairāk kā ātru apskāvienu, kas tikpat ātri tiek pārtraukts, vairāk kā vīzijas par mūsu kopīgo nākotni tad, kad man nav skaidrs tas, kas īsti ir noticis tagadnē, kurā es nejūtu nekādas emocijas.
Es viņu ļoti mīlu&vienlaikus ļoti nesaprotu.
Es nevaru to izskaidrot&man ir grūti to izskaidrot. Visu to sajūtu kopumā. Visas šīs dienas es jutos kā kāds, kas visu laiku ubago uzmanību.
Labi - es varbūt pati neesmu tas labākais piemērs ņemot vērā to, ka nevaru saviem vecākiem pat pateikt, ka mēs ar Ž esam kopā&, ka tur viss jau sen ir nopietni, lai arī ko viņi neteiktu. Bet tik un tā - savu vecāku klātbūtnē Ž visu laiku izturējās tā, it kā es būtu kaut kāda siena. It kā daudz maz gādīgi utt., bet nevienā brīdī neizrādot to, ka mēs esam kopā vai kaut kā tā. Es zinu to, ka viņi zin, ka mēs esam kopā, iespējams, ka viņiem tā ģimenē nav pieņemts izrādīt jūtas vai emocijas, vismaz spriežot pēc viņu vecāku savstarpējām attiecībām. Es nezinu. Es jutos tā, it kā es nedrīkstētu izrādīt savas emocijas. It kā būtu zem lupas, kurā man ir jālasa grāmatas, ir jāpārzin klasiskā mūzika, ir jābūt ieinteresētai, kad man stāsta jau miljono faktu par kādu vecu baznīcu vai ēku kurā dzīvo tas un tas vai atrodas tas un tas.
Ir daudz kas, ko es tā arī nesapratu - piemēram, kāpēc ir pilna istaba ar mūzikas diskiem, ja mājā valda kapa klusums un kad es uzlieku disku, Ž mani palūdz pagriezt klusāk, lai viņš var lasīt, līdz tā ir uzgriezta līdz tādam līmenim, ka knapi var vispār dzirdēt.
Tas, kas man pietrūka. Esmu to sev daudz maz noformulējusi.
Man pietrūka krāsas/smaržas/garšas un sajūtas, kuras sniedz dzīve.
Nevis apslāpētas, pieklājīgas, sabiedrības normu ierobežotas, bet īstas un dzīvas. Tādas, kuras var sajust. Līdz kaulam.
Mūzika ->nevis klusums.
Krāsas&faktūras->nevis sterila tīrība
Man pietrūka neapslāpētas un patiesas emocijas.
Kāda jēga no visas pasaules zināšanām, ja to nepielieto praksē, ja nedzīvo ar pilnu emociju gammu?!
Viena lieta, kuru es atkal sapratu par sevi: es ieraujos sevī ļoti tad, kad mani apslāpē mākslīgas robežas, citu ieviesti noteikumi vai normas.
es ticu tam, ka ir iespējams apvienot zināšanas ar dzīves baudām, racionalitāti ar cilvēcīgumu.
Man pietrūka tā, ka Ž man konstanti izrādītu to cik ļoti nozīmīga es viņam esmu - biežāk kā reizi dienā, vairāk kā ātru apskāvienu, kas tikpat ātri tiek pārtraukts, vairāk kā vīzijas par mūsu kopīgo nākotni tad, kad man nav skaidrs tas, kas īsti ir noticis tagadnē, kurā es nejūtu nekādas emocijas.
Es viņu ļoti mīlu&vienlaikus ļoti nesaprotu.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}