Manuskripti.

Šodien gulēju sacēlusi kājas pret griestiem un ar galvu uz leju, pārkarinātu pāri gultas malai. Viņš stāvēja kājās un skatījās uz mani, bet es ar otrādi apgrieztu galvu uz viņa. Tajā brīdī es atcerējos to kā jau kopš bērnudārza laikiem es apmēram reizi gadā konstatēju to, ka skatos spogulī, aiztieku savu seju un mēģinu apjēgt, ka es esmu tas cilvēks, kas raugās pretī. Tā ir tik sirreāla sajūta saprast, ka manas rokas kustās tādēļ, ka es gribu, lai tās kustās. Un vienmēr man galvā atbalsojās: Tā esmu es, tā tiešām esmu es, tā esmu es. 

Un tad es paskatījos uz viņu un pēkšņi atskārtu to, ka arī viņš ir atsevišķs cilvēks, nevis daļa no manis. Es nemāku to izskaidrot, bet man tā ir bijis vēl vienreiz ar E. un vēl man tā ir ar manu brāli. Es skatos uz viņiem un viss ir tik pazīstams, ka tas liekas sirreāli. Gribējās pieskarties viņam, lai saprastu, ka viņš ir īsts.

Velāk sākās krusa un koks aiz loga bija pilns ar mazām lāsītēm. Istaba palika klusa. Sēdēju viena un izbaudīju vienpatību.

Rakstīju darbus, pēcāk gāju uz veikalu. Nopirku kartupeļus un krējumu un lokus un aukstu Mītavas alu. Sataisīju sev svētku vakariņas -> pārēdos&tagad stenu. 

Cik gan akla es agrāk biju un viņam pāri darīju.