Tēma par 19tā gadsimta atklājejiem/pētniekiem, cilvēkiem, kuri ir priekšā savam laikam ir viena no mīļakajām dzimšanas dienas tēmām kas man ienākusi prātā. Vistuvakā manis pašas fantāziju tēlam par to kāda varētu izskatīties ideālā, romantizētā dzīve. Tajā es ģērbtos tikai elegantās, viegli apbružātās, stāstiem pilnas drēbēs. Lidotu savā divplāksnī, atklātu jaunas teritorijas, ciltis, augus un dzīvniekus un veiktu skaistus kaligrāfiskus pierakstus ar herbāriju un ilustrācijām starp lappusēm.
Tik sentimentāls un uz mīlu un skaistām lietām fokusēts cilvēks ir kā izrauts no mūsdienu modernā plastmasas konteksta. Caur caurēm esmu kaprīza un stūrgalvīga ideāliste savā pasaku pasaulē. Tur eksistē rūķi un fejas, aizauguši rožu dārzi reiz varenās muižās un slepenas mīlas vēstules. Monogrammas, izejamās kleitas no zīda un mežģīnēm, rimts dzīves ritms.
Man ir kaut kāds Vudija Alena Pusnakts Parīzē sindroms, jo atsakos dzīvot šajā laikā, bet kā izslāpusi tveru visu par un ap aizgājušo. Pēdējais dinozaurs.
Man ir kaut kāds Vudija Alena Pusnakts Parīzē sindroms, jo atsakos dzīvot šajā laikā, bet kā izslāpusi tveru visu par un ap aizgājušo. Pēdējais dinozaurs.