Manuskripti.

Šodien nodaļas vadītāja tikās ar Beļģijas vēstnieku par sankcijām Irānai. Sēdēju blakus un klausījos. Pēc tam klabināju dienesta ziņojumu par tikšanos. Vakar aizāgu uz padomes sēdi, kārtējo reizi izgāju ārā ar pabojātu (ne pilnībā sabojātu) garstāvokli. Mani ļoti kaitina cilvēki, kas savus kompleksus izliek uz apkārtējiem un čakarē viņiem darbu tādējādi mēģinot celt paši savu kredibilitāti. Labi. Štrunts ar to, tikai žēl valdes. Es pat nezinu ko lai es iesaku. Līdz šim izskatās, ka visas tās negācijas kaut kā nebūt ir gāzušās par mani, bet nu man no tā ne silts ne auksts, tāpat es eju prom. Tiem kas paliks varu novēlēt tikai izturību. Godīgi sakot, domāju, ka viņu vajadzētu ievēlēt valdē un tad, bļin, sēdēt otrajā/ērtajā pusē un kritizēt uz vella paraušanu.
Man reti ir cilvēki, kuri nepatīk, bet ja nepatīk, tad patiku ir praktiski neiespējami jebkad atjaunot.

Pēc sēdes braucu uz literāro vakaru korporācijā par etiķeti un uzvedību ballēs, jo viena tuvojās. Pārgurusi braucu mājās, šorīt nedaudz ilgāk bija sev jāstāsta, ka jāceļās - nedrīkst simulēt slimu. Darbs parāda manu sausiņa dabu, kas man krīt uz nerviem. Ir ļoti liels gandarījums laužot/strādājot ar sevi panākt rezultātus - komunikācijā ar citiem, sava viedokļa paušanā, pamatošanā, zināšanās. Neskatoties uz to laiku pa laikam uznāk smeldze par nerealizētiem sapņiem. Gribu sev nākotnes dzīves modeli ar periodiskiem naudas pelnīšanas un pasaules apceļošanas posmiem. Ja man būtu bērns, tad nēsātu to līdz sainītī uz muguras.