Man ir tik dalītas izjūtas visa šī brauciena laikā. Iespējams, ka rīt saņemšos un uzrakstīšu detalizēti visu to, kas pa šo nedēļu ir noticis.
Tomēr uzrakstīšu, citādi nevarēšu aizmigt.
Viss brauciens laikam, ka iesākās ar to, ka mana mamma man caur skype sarunu sabojāja garstāvokli. Tā rezultātā es biju īgni/dusmīgi/neizpratnē vīlusies visu dienu. Uz vakara pusi nopirku cigarešu paciņu, ko nebiju darījusi es pat neatceros cik sen&braucu pie Alexas, kur mēs iztukšojām martini+sprite ar lielisku dzīvo mūziku fonā, kas skanēja no karnevāla telts aiz koju logiem.
Tad mēs vazājāmies pa Ļubļanas centru un 2:28 man bija vilciens uz Venēciju.
***
Venēcijā es ierados 7os no rīta, neizgulējusies un ar somu. Divas stundas pusaizmigusi planēju pa pilsētu baudot to kā tā pamazām mostas. Aizklīdu līdz Marka laukumam. Atradu kafejnīcu, mazlietiņ sakopu sevi tās tualetē&pasūtīju kapučīno+kruasānu. Visu dienu pavadīju viena kaifodama. Ārā bija pasakains laiks - saule&zilas debesis. Dienas beigās mani vaigi bija nosauļojušies rozā. Nogāju no tūristu takām pagriežoties no Dodžu pils pa kreisi un gar kanālu ejot līdz pašam galam. Sēdēju parkā starp grieķiski/romiskām dievu skulptūrām un lasīju grāmatu par Sierra Leones konfliktdimantiem, kuru biju nopirkusi, lai uzdāvinātu Žaka tētim dzimšanas dienā. Mana absolūtā idille realitātē mijās ar grāmatā izlasītajām šausmām tūkstošiem kilometru attālumā. Kaut kā vienmēr visu laižu caur savu diafragmu. Nopirku kartiņas ar Venēcijas attēliem un sarakstīju, kuras vēlāk nosūtīšu vecākiem un vecvecākiem. 3 itāļu vīrieši man uzsvilpa, viens ap 80 gadiem uzsāka sarunu, tā kā neesmu itāļiem norakstāms gadījums, kā pirms tam biju izsecinājusi neatrodot ne mazākās ieinteresētības pazīmes.
Tādā pat nesteidzīgā garā nonācu līdz autoostai vajadzīgajā laikā&braucu uz lidostu, lai pēc tam turpinātu ceļu uz Disseldorfu pie Žaka.
***
Pirms satiku Žaku man bija tāda kā panika. Visu laiku apsvēru to, vai neatkārtosies tas pats scenārijs kāds man bija ar T atbraucot no ASV - tu redzi cilvēku pēc kura visu laiku esi ilgojies, bet vienā sekundē vairs nesaproti kas tevi ar viņu ir saistījis. Man bija bail par to, ka atkal šīs attiecības būs vairāk idealizētas manā galvā, nekā eksistēs realitātē.
Ar Žaku bija savādāk - izejot pa lidostas pasažieru durvīm es biju patiešām priecīga par to, ka šis garais un skaistais vīrietis sagaida un noskūpsta tieši mani. Sajūta nepazuda arī braucot uz viņa mājām&guļot naktī, piespiežoties viņam klāt. Es jutos laimīga un beidzot atkal ieguvusi to, pēc kā tik ļoti ilgojos. Man viņa pietrūka vairāk, nekā es pati to apzinājos.
***
Nākamajā dienā jau no paša rīta man izdevās sazvanīt savu kontaktpersonu no NATO, kurš atradās komandējumā ASV. Viņš ļoti jauki apjautājās man par to kā man iet un vai viss ir kārtībā, teica, lai sazinos ar viņa vietnieku, kurš tad arī nokārtos visu saistībā ar manu interviju. Vietnieks bija diezgan smieklīgs puertorikāņu izcelsmes amerikāņu karavīrs Mike, kurš nevarēja izrunāt manu uzvārdu, tomēr nākamās dienas rītā 11os, kad ierados uz interviju - atbrauca man pakaļ līdz bāzes vārtiem. Tur es pirms tam biju 10min gaidījusi turot rokās savu vienas dienas caurlaidi, kuru ieguvu apmaiņā pret pasi - sarunājoties ar spoguļa sienu, kuras otrā pusē sēdēja cilvēks, kuru es neredzēju, bet kurš redzēja mani. Tas gan bija nedaudz biedējoši.
Pa ceļam Mike jau man paspēja draudzīgi visu izstāstīt&teica, ka par cik mana kontaktpersona nav uz vietas, man ir intervija ar franču pulkvedi.
Intervija notika tādā kā bāzes kafejnīcā. Faktiski to nevar nosaukt par interviju, bet gan drīzāk izklāstu par to, kas tieši man būs jādara prakses laikā&projekta tēmas precizēšanu. Pulkvedis bija smieklīgi haotisks - kaut ko pats pie sevis visu laiku murmināja un domāja, pajautāja man, kam īsti jāizlemj par to vai mani ņemt praksē - ar šo jautājumu nedaudz mani samulsinot, līdz ar to es izdvesu kaut ko tamlīdzīgu kā: emmm...nu jums jau laikam
Katrā ziņā viss noritēja gludi. Daudz labāk nekā es biju cerējusi. Beigās Mike mani aizveda atpakaļ līdz vārtiem, pirms tam vēl viens no viņa kolēģiem paspēja ar mani iepazīties un pateikt - welcome to the board +pajautāt vai esmu precējusies (hah). Pulkvedis teica, ka problēmām nevajadzētu būt, bet skaidru atbildi man par visu dos marta beigās.
***
Tās pat dienas turpinājumā mēs ar Žaku&viņa vecākiem aizbraucām līdz Āhenei, pasēdējām kafejnīcā, kurā atzīmējām Ž tēta dzimšanas dienu.
***
Sestdien no rīta braucām uz Ķelni, kur satiku savus sen neredzētos kursa biedrus, kuri ir erasmusā Nīderlandē. (: Stāvēju kioskā&gaidīju, kad viņi atbrauks līdz mani nesagatavotu pārsteidza Žeņas apskāviens un priecīgā murmulēšana. Man patika šī diena - iepazinos ar Ž draugiem, satiku savējos. Izstaigājos pa pilsētu, ēdu saldējumu, runājos utt.utt.utt.
***
Svētdiena - 3valstu robežvieta. Tagad varu teikt, ka esmu bijusi ar vienu kāju arī Beļģijā (hahaha). &indoor skiing hall, kuru ļooti gribējās izmēģināt, bet tas tika atlikts uz vēlāku laiku.
***
Pirmdiena - atkal Āhene.
***
Otrdiena - pēc sākuma scenārija atkal esmu Slovēnijā. Ņemot vērā to kā kaulējos ar taxistu, lai atbrauktu no stacijas līdz kojām&mūsu lielisko sarunu - viņš runā tikai slovēniski, es visu saprotu un atbildu pa pusei krieviski, pa pusei angliski - esmu jau pavisam iejutusies.
Rīt no rīta ir skola no 8 - 18:00
Parīt sākas simulācijas spēle.
Viss brauciens laikam, ka iesākās ar to, ka mana mamma man caur skype sarunu sabojāja garstāvokli. Tā rezultātā es biju īgni/dusmīgi/neizpratnē vīlusies visu dienu. Uz vakara pusi nopirku cigarešu paciņu, ko nebiju darījusi es pat neatceros cik sen&braucu pie Alexas, kur mēs iztukšojām martini+sprite ar lielisku dzīvo mūziku fonā, kas skanēja no karnevāla telts aiz koju logiem.
Tad mēs vazājāmies pa Ļubļanas centru un 2:28 man bija vilciens uz Venēciju.
***
Venēcijā es ierados 7os no rīta, neizgulējusies un ar somu. Divas stundas pusaizmigusi planēju pa pilsētu baudot to kā tā pamazām mostas. Aizklīdu līdz Marka laukumam. Atradu kafejnīcu, mazlietiņ sakopu sevi tās tualetē&pasūtīju kapučīno+kruasānu. Visu dienu pavadīju viena kaifodama. Ārā bija pasakains laiks - saule&zilas debesis. Dienas beigās mani vaigi bija nosauļojušies rozā. Nogāju no tūristu takām pagriežoties no Dodžu pils pa kreisi un gar kanālu ejot līdz pašam galam. Sēdēju parkā starp grieķiski/romiskām dievu skulptūrām un lasīju grāmatu par Sierra Leones konfliktdimantiem, kuru biju nopirkusi, lai uzdāvinātu Žaka tētim dzimšanas dienā. Mana absolūtā idille realitātē mijās ar grāmatā izlasītajām šausmām tūkstošiem kilometru attālumā. Kaut kā vienmēr visu laižu caur savu diafragmu. Nopirku kartiņas ar Venēcijas attēliem un sarakstīju, kuras vēlāk nosūtīšu vecākiem un vecvecākiem. 3 itāļu vīrieši man uzsvilpa, viens ap 80 gadiem uzsāka sarunu, tā kā neesmu itāļiem norakstāms gadījums, kā pirms tam biju izsecinājusi neatrodot ne mazākās ieinteresētības pazīmes.
Tādā pat nesteidzīgā garā nonācu līdz autoostai vajadzīgajā laikā&braucu uz lidostu, lai pēc tam turpinātu ceļu uz Disseldorfu pie Žaka.
***
Pirms satiku Žaku man bija tāda kā panika. Visu laiku apsvēru to, vai neatkārtosies tas pats scenārijs kāds man bija ar T atbraucot no ASV - tu redzi cilvēku pēc kura visu laiku esi ilgojies, bet vienā sekundē vairs nesaproti kas tevi ar viņu ir saistījis. Man bija bail par to, ka atkal šīs attiecības būs vairāk idealizētas manā galvā, nekā eksistēs realitātē.
Ar Žaku bija savādāk - izejot pa lidostas pasažieru durvīm es biju patiešām priecīga par to, ka šis garais un skaistais vīrietis sagaida un noskūpsta tieši mani. Sajūta nepazuda arī braucot uz viņa mājām&guļot naktī, piespiežoties viņam klāt. Es jutos laimīga un beidzot atkal ieguvusi to, pēc kā tik ļoti ilgojos. Man viņa pietrūka vairāk, nekā es pati to apzinājos.
***
Nākamajā dienā jau no paša rīta man izdevās sazvanīt savu kontaktpersonu no NATO, kurš atradās komandējumā ASV. Viņš ļoti jauki apjautājās man par to kā man iet un vai viss ir kārtībā, teica, lai sazinos ar viņa vietnieku, kurš tad arī nokārtos visu saistībā ar manu interviju. Vietnieks bija diezgan smieklīgs puertorikāņu izcelsmes amerikāņu karavīrs Mike, kurš nevarēja izrunāt manu uzvārdu, tomēr nākamās dienas rītā 11os, kad ierados uz interviju - atbrauca man pakaļ līdz bāzes vārtiem. Tur es pirms tam biju 10min gaidījusi turot rokās savu vienas dienas caurlaidi, kuru ieguvu apmaiņā pret pasi - sarunājoties ar spoguļa sienu, kuras otrā pusē sēdēja cilvēks, kuru es neredzēju, bet kurš redzēja mani. Tas gan bija nedaudz biedējoši.
Pa ceļam Mike jau man paspēja draudzīgi visu izstāstīt&teica, ka par cik mana kontaktpersona nav uz vietas, man ir intervija ar franču pulkvedi.
Intervija notika tādā kā bāzes kafejnīcā. Faktiski to nevar nosaukt par interviju, bet gan drīzāk izklāstu par to, kas tieši man būs jādara prakses laikā&projekta tēmas precizēšanu. Pulkvedis bija smieklīgi haotisks - kaut ko pats pie sevis visu laiku murmināja un domāja, pajautāja man, kam īsti jāizlemj par to vai mani ņemt praksē - ar šo jautājumu nedaudz mani samulsinot, līdz ar to es izdvesu kaut ko tamlīdzīgu kā: emmm...nu jums jau laikam
Katrā ziņā viss noritēja gludi. Daudz labāk nekā es biju cerējusi. Beigās Mike mani aizveda atpakaļ līdz vārtiem, pirms tam vēl viens no viņa kolēģiem paspēja ar mani iepazīties un pateikt - welcome to the board +pajautāt vai esmu precējusies (hah). Pulkvedis teica, ka problēmām nevajadzētu būt, bet skaidru atbildi man par visu dos marta beigās.
***
Tās pat dienas turpinājumā mēs ar Žaku&viņa vecākiem aizbraucām līdz Āhenei, pasēdējām kafejnīcā, kurā atzīmējām Ž tēta dzimšanas dienu.
***
Sestdien no rīta braucām uz Ķelni, kur satiku savus sen neredzētos kursa biedrus, kuri ir erasmusā Nīderlandē. (: Stāvēju kioskā&gaidīju, kad viņi atbrauks līdz mani nesagatavotu pārsteidza Žeņas apskāviens un priecīgā murmulēšana. Man patika šī diena - iepazinos ar Ž draugiem, satiku savējos. Izstaigājos pa pilsētu, ēdu saldējumu, runājos utt.utt.utt.
***
Svētdiena - 3valstu robežvieta. Tagad varu teikt, ka esmu bijusi ar vienu kāju arī Beļģijā (hahaha). &indoor skiing hall, kuru ļooti gribējās izmēģināt, bet tas tika atlikts uz vēlāku laiku.
***
Pirmdiena - atkal Āhene.
***
Otrdiena - pēc sākuma scenārija atkal esmu Slovēnijā. Ņemot vērā to kā kaulējos ar taxistu, lai atbrauktu no stacijas līdz kojām&mūsu lielisko sarunu - viņš runā tikai slovēniski, es visu saprotu un atbildu pa pusei krieviski, pa pusei angliski - esmu jau pavisam iejutusies.
Rīt no rīta ir skola no 8 - 18:00
Parīt sākas simulācijas spēle.
Lai gan pirms tam aprakstītajās dienās neko negatīvu es nepieminēju, man tomēr ir neizsakāmi dīvaina sajūta attiecībā uz Žaku. Tāda, kas mijās starp patiesu prieku&laimi par kopābūšanu ar neizpratni.
Es nevaru to izskaidrot&man ir grūti to izskaidrot. Visu to sajūtu kopumā. Visas šīs dienas es jutos kā kāds, kas visu laiku ubago uzmanību.
Labi - es varbūt pati neesmu tas labākais piemērs ņemot vērā to, ka nevaru saviem vecākiem pat pateikt, ka mēs ar Ž esam kopā&, ka tur viss jau sen ir nopietni, lai arī ko viņi neteiktu. Bet tik un tā - savu vecāku klātbūtnē Ž visu laiku izturējās tā, it kā es būtu kaut kāda siena. It kā daudz maz gādīgi utt., bet nevienā brīdī neizrādot to, ka mēs esam kopā vai kaut kā tā. Es zinu to, ka viņi zin, ka mēs esam kopā, iespējams, ka viņiem tā ģimenē nav pieņemts izrādīt jūtas vai emocijas, vismaz spriežot pēc viņu vecāku savstarpējām attiecībām. Es nezinu. Es jutos tā, it kā es nedrīkstētu izrādīt savas emocijas. It kā būtu zem lupas, kurā man ir jālasa grāmatas, ir jāpārzin klasiskā mūzika, ir jābūt ieinteresētai, kad man stāsta jau miljono faktu par kādu vecu baznīcu vai ēku kurā dzīvo tas un tas vai atrodas tas un tas.
Ir daudz kas, ko es tā arī nesapratu - piemēram, kāpēc ir pilna istaba ar mūzikas diskiem, ja mājā valda kapa klusums un kad es uzlieku disku, Ž mani palūdz pagriezt klusāk, lai viņš var lasīt, līdz tā ir uzgriezta līdz tādam līmenim, ka knapi var vispār dzirdēt.
Tas, kas man pietrūka. Esmu to sev daudz maz noformulējusi.
Man pietrūka krāsas/smaržas/garšas un sajūtas, kuras sniedz dzīve.
Nevis apslāpētas, pieklājīgas, sabiedrības normu ierobežotas, bet īstas un dzīvas. Tādas, kuras var sajust. Līdz kaulam.
Mūzika ->nevis klusums.
Krāsas&faktūras->nevis sterila tīrība
Man pietrūka neapslāpētas un patiesas emocijas.
Kāda jēga no visas pasaules zināšanām, ja to nepielieto praksē, ja nedzīvo ar pilnu emociju gammu?!
Viena lieta, kuru es atkal sapratu par sevi: es ieraujos sevī ļoti tad, kad mani apslāpē mākslīgas robežas, citu ieviesti noteikumi vai normas.
es ticu tam, ka ir iespējams apvienot zināšanas ar dzīves baudām, racionalitāti ar cilvēcīgumu.
Man pietrūka tā, ka Ž man konstanti izrādītu to cik ļoti nozīmīga es viņam esmu - biežāk kā reizi dienā, vairāk kā ātru apskāvienu, kas tikpat ātri tiek pārtraukts, vairāk kā vīzijas par mūsu kopīgo nākotni tad, kad man nav skaidrs tas, kas īsti ir noticis tagadnē, kurā es nejūtu nekādas emocijas.
Es viņu ļoti mīlu&vienlaikus ļoti nesaprotu.
Es nevaru to izskaidrot&man ir grūti to izskaidrot. Visu to sajūtu kopumā. Visas šīs dienas es jutos kā kāds, kas visu laiku ubago uzmanību.
Labi - es varbūt pati neesmu tas labākais piemērs ņemot vērā to, ka nevaru saviem vecākiem pat pateikt, ka mēs ar Ž esam kopā&, ka tur viss jau sen ir nopietni, lai arī ko viņi neteiktu. Bet tik un tā - savu vecāku klātbūtnē Ž visu laiku izturējās tā, it kā es būtu kaut kāda siena. It kā daudz maz gādīgi utt., bet nevienā brīdī neizrādot to, ka mēs esam kopā vai kaut kā tā. Es zinu to, ka viņi zin, ka mēs esam kopā, iespējams, ka viņiem tā ģimenē nav pieņemts izrādīt jūtas vai emocijas, vismaz spriežot pēc viņu vecāku savstarpējām attiecībām. Es nezinu. Es jutos tā, it kā es nedrīkstētu izrādīt savas emocijas. It kā būtu zem lupas, kurā man ir jālasa grāmatas, ir jāpārzin klasiskā mūzika, ir jābūt ieinteresētai, kad man stāsta jau miljono faktu par kādu vecu baznīcu vai ēku kurā dzīvo tas un tas vai atrodas tas un tas.
Ir daudz kas, ko es tā arī nesapratu - piemēram, kāpēc ir pilna istaba ar mūzikas diskiem, ja mājā valda kapa klusums un kad es uzlieku disku, Ž mani palūdz pagriezt klusāk, lai viņš var lasīt, līdz tā ir uzgriezta līdz tādam līmenim, ka knapi var vispār dzirdēt.
Tas, kas man pietrūka. Esmu to sev daudz maz noformulējusi.
Man pietrūka krāsas/smaržas/garšas un sajūtas, kuras sniedz dzīve.
Nevis apslāpētas, pieklājīgas, sabiedrības normu ierobežotas, bet īstas un dzīvas. Tādas, kuras var sajust. Līdz kaulam.
Mūzika ->nevis klusums.
Krāsas&faktūras->nevis sterila tīrība
Man pietrūka neapslāpētas un patiesas emocijas.
Kāda jēga no visas pasaules zināšanām, ja to nepielieto praksē, ja nedzīvo ar pilnu emociju gammu?!
Viena lieta, kuru es atkal sapratu par sevi: es ieraujos sevī ļoti tad, kad mani apslāpē mākslīgas robežas, citu ieviesti noteikumi vai normas.
es ticu tam, ka ir iespējams apvienot zināšanas ar dzīves baudām, racionalitāti ar cilvēcīgumu.
Man pietrūka tā, ka Ž man konstanti izrādītu to cik ļoti nozīmīga es viņam esmu - biežāk kā reizi dienā, vairāk kā ātru apskāvienu, kas tikpat ātri tiek pārtraukts, vairāk kā vīzijas par mūsu kopīgo nākotni tad, kad man nav skaidrs tas, kas īsti ir noticis tagadnē, kurā es nejūtu nekādas emocijas.
Es viņu ļoti mīlu&vienlaikus ļoti nesaprotu.
I've been the needle and the thread
Weaving figure eights and circles round your head
I try to laugh but cry instead
Patiently wait to hear the words you've never said
Fumbling through your dresser drawer forgot what I was looking for
Try to guide me in the right direction
Making use of all this time
Keeping everything inside
Close my eyes and listen to you cry
.
Weaving figure eights and circles round your head
I try to laugh but cry instead
Patiently wait to hear the words you've never said
Fumbling through your dresser drawer forgot what I was looking for
Try to guide me in the right direction
Making use of all this time
Keeping everything inside
Close my eyes and listen to you cry
.