Vakarnakt smēķējām vannasistabā pie atvērta loga&zem skaidrām debesīm ar skatu uz Saules akmeni. Visa diena pagāja galvai kūpot. Braucot mājās knapi turējos kājās, jo biju neizsakāmi nogurusi. Vairākas reizes šīs dienas laikā nosecināju, ka nekad nekad nav bijis tik stipri un pareizi kā ir tagad. Noskatījos 7 līdz galam&noraudājos pamatīgi. Man vienalga ko citi saka - filmām ir vienmēr jābeidzās labi. Pretīgas lietas un sliktas beigas filmās nepamāca, bet gan vairo sliktumu un pretīgumu pasaulē. Pēc pus stundas jābrauc uz TF mēģinājumu, kaut arī es knapi varu pakustēties un man ir sajūta it kā man kaklā būtu bumbulis, kad noriju siekalas. Vienīgais, kas mani tur pie dzīvības ir doma par šovakaru.
Es negribu nekad laist viņu vaļā.