Manuskripti.

nu nav tam racionāla izskaidrojuma un es tādu arī nemeklēju. Es negribu pieradināt, bet ko darīt, ka esmu tik liela egoiste un nedomāju ar galvu tad, kad jūtos labi. Vienkārši nekad agrāk neviens tā nebija skūpstījis manas rokas un pieri un lūpu kaktiņus.
ehh, man ir tik vienalga, ka gribās sist sev pa galvu ar kaut ko kamēr atjēdzos.
aizgāju uz nepilnu stundu pasēdēt Tonusā - izdzēru kafiju/izsmēķēju divas cigaretes. Savā baltajā/jaukajā krekliņā un kedās jutos kā no citas planētas blakus spīdīgi apspīlētajiem dibeniem, kas ripinājās apkārt runājot pilnīgāko sūdu&man vairs negribējās neko no tā visa. Gribējās kaut ko mazlietiņ augstākā līmenī. Vismaz kaut cik atlasītu publiku. Neesmu no cilvēku šķirotāju tipa, bet cik ilgi tad vāļāsies pa dubļiem aiz garlaicības?! Nezinu ko domā mani vecāki. Nezinu ko domāju pati. Varētu braukt kaut kur siltumā vai arī tieši pretēji - neizkāpt no gultas nedēļu kādā būdiņā meža vidū kamēr ārā plosās sniegputenis.

murinos un ņurinos. Tinos vienā tīšanā. vēl piecas dienas līdz tam, kad atkal imitēšu pieaugušā dzīvi rūpējoties par visu, tai skaitā brāli un kaķi, kad vecāki būs prom.

Vai tad būtībā K.Skalbes pasakā Ezerieša meita jau atkal nenotiek izvēle starp fizisko un platonisko mīlestību? Esmu tik daudz reizes pārlasījusi to stāstu un katru reizi man šķiet, ka tas ir par mani, katru reizi atkal pārņem tā bezcerības sajūta brīdī, kad viņa sevi mierina: "Vēl spīdēs rītā saule, vēl spīdēs", bet sapnis jau ir zudis un viņai jānoslīcinās smacējošā laulībā.

Gribās atkal bēgt.