Vai tad būtībā K.Skalbes pasakā Ezerieša meita jau atkal nenotiek izvēle starp fizisko un platonisko mīlestību? Esmu tik daudz reizes pārlasījusi to stāstu un katru reizi man šķiet, ka tas ir par mani, katru reizi atkal pārņem tā bezcerības sajūta brīdī, kad viņa sevi mierina: "Vēl spīdēs rītā saule, vēl spīdēs", bet sapnis jau ir zudis un viņai jānoslīcinās smacējošā laulībā.
Gribās atkal bēgt.