Manuskripti.

Rīts sākas ar bļodu mojito, kas var būt labāks?
Es gulēju ilgi un egoistiski liekot mīksto uz visu pārējo. Tās ir manas brīvdienas un es tagad mācos neplānot savu laiku, tā kā tu man teici.
Es sāku saprast savus vecākus, kad viņi vēl pēdējiem spēkiem cenšas kaut ko saglābt man kaut ko aizliedzot ik pa laikam, bet nekas jau sen vairs nav glābjams.
Mana dzīves uztvere ir sagrozīta bohēma.
Tikai viens vienīgs mērķis - gūt baudu no dzīvošanas.

Un jā, pati sevi padaru stiprāku. Tas tā, mazais prieciņš. (:

MAN PATĪK BŪT MĀJĀS VIENAI!

/Countin' flowers on the wall
That don't bother me at all
Playin' solitaire till dawn with a deck of fifty-one
Smokin' cigarettes and watchin' Captain Kangaroo
Now don't tell me I've nothin' to do.

Pēc vispārpieņemtām tikumiskajām normām cilvēkam būtu jācīnās ar savām kaislībām un sliktajiem netikumiem, bet es tos tieši otrādi sevī kultivēju.
Es spēlējos ar dzīvi, bieži vien arī ar citiem, lai nenobeigtos no garlaicības. Man nepārtraukti ir vajadzīgas jaunas un spilgtas emōcijas.
Tāpēc arī rodas tādas situācijas kā šī, kurā viņš man pasaka - ja tu gribi lai es esmu tavs kārtējais, tad ej ratā, es labāk nedzīvoju, bet nebūšu tavs kārtējais, jebkurai citai, bet tev nē, bet pēc brīža apdomājoties izsecina, ka mana vaina jau tīri teorētiski nekur nav, piekrīt tam, ka pats kārtējo reizi visu savā galvā ir uzpūtis/ uzvilcies un izsecinājis nez ko. Un tomēr ir, ai cik daudz tur ir manas vainas. Vienmēr. Un es to apzinos, tikai neko nedaru, jo īstenībā man tas patīk.
Kā plēsējam, pretīgi. Kā kaķim ar pusdzīvu peli.