Manuskripti.

Pēc vispārpieņemtām tikumiskajām normām cilvēkam būtu jācīnās ar savām kaislībām un sliktajiem netikumiem, bet es tos tieši otrādi sevī kultivēju.
Es spēlējos ar dzīvi, bieži vien arī ar citiem, lai nenobeigtos no garlaicības. Man nepārtraukti ir vajadzīgas jaunas un spilgtas emōcijas.
Tāpēc arī rodas tādas situācijas kā šī, kurā viņš man pasaka - ja tu gribi lai es esmu tavs kārtējais, tad ej ratā, es labāk nedzīvoju, bet nebūšu tavs kārtējais, jebkurai citai, bet tev nē, bet pēc brīža apdomājoties izsecina, ka mana vaina jau tīri teorētiski nekur nav, piekrīt tam, ka pats kārtējo reizi visu savā galvā ir uzpūtis/ uzvilcies un izsecinājis nez ko. Un tomēr ir, ai cik daudz tur ir manas vainas. Vienmēr. Un es to apzinos, tikai neko nedaru, jo īstenībā man tas patīk.
Kā plēsējam, pretīgi. Kā kaķim ar pusdzīvu peli.