07:17 pm
Mežs šodien šķita tukšs un izmiris, un es neguvu parasto dvēseles veldzējumu. Domāju, mežs pamazām iemieg. Es vairs nedzirdu kokus. Es nedzirdu dzīvības alkas tajā vairs. Mežs sastingst, iekapsulējas. Ezeri pārvelkas ar putekļainu plēvi. Nav jautājumu, nav atbilžu. Ziema nāk.Uzņemu vienu fotogrāfiju, tikai vienu vienīgu. Aizsūtu U., un viņš raksta, ka tā ir izdevusies, tajā esot tas dziļums un ēnu gaismas spēle, ko es vienmēr uzsverot. Tikai nepamet fotografēšanu, — viņš raksta, — tā ir tava — mūsu pasaule. Es lasu viņa vēstuli, bet manā galvā tup klusējošie ezeri, un es neko nejūtu. Man liekas, tas ir tas, kas no manis palicis pāri — sieviete ar 5 ezeriem galvā, kuri pošas ziemas miegam. Putni ir aizlidojuši, mūsu ar U. vakari mežā beigušies. Man ceļš tālāk aizvijas vientulīgs un neskaidrs. Zinu tikai vienu — man pa to jāiet.