...

08:02 pm

Es dažreiz domāju, kāpēc sievietēm neizdodas iegūt ilgoto. Kāpēc Visums, par spīti kaut kādām alkām, sapņiem un cerībām, dāvā ko pavisam citu. Tas tiešām ir mūsu pašu labā? Tas tiešām ir tas, kas vajadzīgs? Vai arī karma patiesībā tomēr ir kuce, ko gribas triekt pie velna? Jo neliekas taisnīgi, kaut kādā brīdī liekas pavisam sūdīgi netaisnīgi. Man bija cita sajūta par šo rudeni. Es ticēju, ka kaut kas mainīsies. Vai pirms gada domāju, ka aizvien būšu tā un tepat? Es ticēju, ka gads ir pietiekami ilgs laiks, lai kaut kas mainītos. Bet varbūt nākošgad. Aiznākošgad. Un tā tālāk. Ap cik stūriem jāapiet, lai beidzot rastu iespēju būt partnerattiecībās un izzināt, pilnveidot sevi tajās? Kāpēc vienbūšana ir tik ļoti ieilgusi? Es gribētu spēt uz to raudzīties filozofiski, bez tām sāpēm, ko jūtu. Tomēr reizēm drausmīgi sāp. "Es zinu, ko tu vēlies un kas tev vajadzīgs. Es tik ļoti tev to gribētu dot, bet es nevaru. Es ļoti, ļoti to gribētu, bet nevaru," tā U. vakardien telefonsarunā atkārtoja vēl un vēlreiz, it kā es nesaprastu ar vienu reizi. Es klausījos un raudāju, un tas sāpēja kaut kā dubultā. Ne tikai tas, kā nav un nevar būt, bet šie vārdi, šī apzināšanās, šie laba vēlējumi un patiesās alkas, ar kurām nekas nav līdzēts. Nevar sašūt aukstās zvaigznes kopā. Viss izšķīdis. Izbiris. Izkaisīts. Kāda Visuma dāvana ir šī? Un kā man to pieņemt un kā dzīvot tālāk? Kādu jēgu atrast šai situācijai, šai dzīvei, kura liekas mani dzenam trulumā? Šad un tad apceru, kā būtu, ja es noslēgtos no vīriešiem. Ja izolētu sevi no tiem. Lai nenāk manā dzīvē, lai nemodina manī alkas pēc stabilitātes un drošības, lai nav šo pārdzīvojumu par nepiepildāmo. Dažbrīd apceru, ka es varētu ļoti, ļoti nobaroties, lai nelaistu sev nevienu vairs klāt. Un esmu jau patiesi daudz sasniegusi šai jomā. Bet varbūt ir gluži pretēji? Varbūt man vienkārši jāatveras. Pavisam, pavisam jāatveras.