...

07:22 pm

Mēs ar U. apskaujamies, un manas rokas slīd pār viņa mīksto, adīto jaku. Tā mēs kādu laiku stāvam, no konteksta izgriezts fragments, un realitāte viļņojas kaut kur tālu prom, nedzirdama kā jūra. Tomēr kaut kāda burvība ir zudusi. Es pamanu darba kolēģes ieslīpo skatienu, kad iekāpju viņa mašīnā pēc darba, es pamanu kaimiņieni ejam ar bērnu un nolūkojamies, kad uz atvadām viņš noliecas mani viegli noskūpstīt. Es redzu viņu sejās tās izteiksmes, kas ir manās domās. Mēs darām kaut ko mazliet aizliegtu, kaut ko mazliet nepareizu, grēcīgu. Varbūt tas rakstīts manis pašas sejā. Un viss jau ir itin noplicināts. Dienas, dzīve. Novienkāršots. Šis vīrietis, kas ir ar mani aizrāvies, kas saka, ka gribētu dot visu, bet neko nevar iedot. Tas ir stāsts, kura karkass jau pietiekami pazīstams literatūrā, filmās. Tas nav stāsts ar laimīgām beigām. Tas ir stāsts ar rūsu pašā saknē. Un lai arī mēs nedrāžamies, mēs šmaucamies. Un tas slīd gar manām acīm ik mirklī ar viņu, padarot attēlu ērti svešādu un tālu, kā caur biezām lēcām, es neko nejūtu.