| urbānie lopi |
[Jun. 1st, 2022|07:00 pm] |
Pagājušogad erickiņiem bija ligzda garāžā skrūvju kastē, apmēram acu augstumā. Tagad ieperinājušies nojumē antīkā grilogļu maisā. Piekopj šitādu stratēģiju, un tad tēlo baigi tramīgos. Sēž duriks piebāztu knābi, gaida, kad iešu prom, lai var barot atvases. Kuras ir pamanījušas, ka atlido, un sirsnīgi vokalizē.
Kompostkaudzē īsti nav, kam kompostēties, visu aprij vārnas vai žurkas. Paliek tikai galīgi sapuvušais vai neēdamais, čaumalas un sīpolu mizas.
Paliek iespaids, ka visu, kas labāks, pievāc vārnas. Viņām vieglāk piefiksēt jaunas porcijas piegādi, ko rezidentais pāris arī dara. Bij iepelējušas pusfabrikātu pildītās pankūkas, visas piecas tika aiztransportētas 15 min laikā smagiem spārniem. Ta knapi knābi var atvēzt tik plati, lai paņemtu. Divas bija salipušas kopā, tur es jau smējos skaļi, bet neko, aizstiepa.
Tā kā lopiem labāk garšo baltmaize, rupjmaizi nograuž žurkas. Bij sadzimuši sīkie, tie tik nekaunīgi vazājās, ka radās iespaids, ka žurku ir par daudz, un vai tik nevajadzēs kautko darīt. Pēdējā laikā redzu tikai lielo žurku pāri, varbūt kaķi, kuru te netrūkst, būs tikuši galā.
Žurkas es nedaudz terorizēju. Ielieku akmeni kādai ejai priekšā un tamlīdzīgas sīkas ļaunprātības. Lai nezaudē galīgi formu.
Garāžā jau gadiem dzīvo ezis, nezinu vai viens un tas pats. Velkas ārā pirms septiņiem vakarā, maršruts ved gar virtuves logu. Dažreiz man sanāk novērot tādu neko nenojautošu ezi pāris metru attālumā. Ļoti smieklīgs tomēr lops, garām apaļām ciskiņām.
Un, kamēr es šo rakstīju, nojumē ir izbeigta erickiņa ligzda. Drīzāk jau vārnveidīgie pamanījās. Papiņš tur lidinās ar paiku, mož nebija klāt, kad posta darbi notika, mož inerce.
Aj, ka vajadzēja pavasarī daudz būru saskrūvēt, aizmirsās.
Kas mums vēl te, žagatas, sīļi, strazdi, dūjas, reizēm var redzēt sikspārņus. Zinu, kur kamenei aliņa. Ka nebūs applūdusi.
Vēl redzēju vismilzīgāko irsi, kādu jebkad esmu redzējusi. |
|
|