| |
[Dec. 24th, 2015|07:57 pm] |
|
Esmu visa tāda apmierināta, ka sāk nelabas domas nākt prātā, uzrīkot jgada ballīti ar ugunskuru līdz olimpam T-ielā, un uzaicināt dvīņu liesmu :D Un tad tā, lai viss rajons zina, ka te proletariāts, kam pjt. |
|
|
| |
[Dec. 12th, 2015|10:17 am] |
Noskatījos Leftovers. Seriāls par cilvēkiem, kuru dzīve nav rožu dārzs, un patīkamie pārsteigumi ir uzmetiens.
Nevarētu teikt, ka patika, patika nav vārds, ko teikt par dzīves melno strīpu, bet esmu iespaidota vismaz tik, ka tiešām skatījos nevis atstāju fonā bubināt.
Mācītājs tur tik afigenna kruts džeks, viskrutākais.
Varbūt jāsameklē grāmata, varbūt grāmatā ciešanas detalizētāk aprakstītas.
Jo es drusku nesaprotu to akūtumu, 3 gadi pagājuši, un viņi joprojām apraudās, džemperi ieraugot. |
|
|
| |
[Dec. 10th, 2015|09:13 am] |
Nebija laba doma fiksi no rīta izpētīt, kas notiek ar elektrības rēķinu. Un kā tas tā var būt, ka pēc maksājumu vēstures sanāk, ka mēs uz šo brīdi varētu būt parādā 100-200 eiriku (kas ir nosacīti maz, izlīdzinošais pa abām mājām mēnesī sanāk ap 120, neprasiet, kur mēs tik daudz izlietojam, man arī tas nav skaidrs, bet tā nu tas diemžēl ir),a šiem liekas, ka pie 700.
Februārī paši atsūtīja, līdz kādam rādījumam nomaksāts, bijām pat pārmaksājuši, maksāt esam turpinājuši, nu kas tas ir.
Kā man besī šitādas vajadzības zvanīt un skaidroties. Un varbūt vēl uz kantori vilkties.
Un kā es negribu, lai ņemtnei ar ūdeni vēl pievienotos šitāds. |
|
|
| |
[Dec. 9th, 2015|04:00 pm] |
|
Pretošanās kustība šķīstītavā, tas ir ko vērts. |
|
|
| |
[Dec. 9th, 2015|12:12 pm] |
Nu jau vairāk kā gadu mūsmājās nav šampūna. Vispirms salasījos cibā, tad citos internetos par matu mazgāšanu ar to, kas mājās, proti, sodu. Gan jāatzīst, ka pirms tam man mājās nebija ne sodas, ne etiķa (etiķūdens kā skalojamais).
Sākumā šampūnu aizstāja linsēklu uzlējums ar naža galu sodas. Bet tās linsēklas nokāst ir nāves smaka, vienreiz izdomāju, ka jāizmēģina ar želatīnu un sodu, darbojas. Nu, vienīgi želatīns tāds dzīvniecisks, vegāniem nederēs. Arī ar olu pamēģināju, bet ola man galīgi nederēja, par treknu.
Varētu likties, baigā ņemtne, laicīgi viss jāsagatavo, kā tādas apšaubāmas vakariņas. Bet nezinkāpēc pats mazgāšanas process man ir kļuvis daudz tīkamāks, kā arī vismaz divreiz retāk vajadzīgs. Un galva neož pēc parfimērijas veikala.
Un tam izskatās esam blakusefekts. Varētu būt tā, ka soda, kā jau tīrīšanas līdzeklis, nedaudz balina? Man gan tik gari nekrāsoti mati nav bijuši kopš bērnības, un liekas, ka kādreiz bija tumšāki. Tagad pavisam strīpaini palikuši. |
|
|
| |
[Dec. 7th, 2015|08:34 am] |
Pamodos pirms bija vērts celties, un pāris stundas nodarbināju sevi ar domu- kas ar tiem glaimiem tagad, pieaugušu cilvēku vecumā, mums, kuri kādreiz virtuvēs strīdējās līdz aizsmakumam un nesastrīdējās. Protams, neizdomāju.
Ja/kad es kādreiz palikšu resna un īdēšu par to, neviens koris mani nepārliecinās, ka tas tā nav, un re cik tev smuka kleita. Varbūt mani draugi nebūs arī tie, kas neprasīti katrreiz no jauna visu pateiks kā ir, bet nu toč ne tie, kas pūš pilnīgas pīlītes.
Ar glaimotāju es izlūkos neietu.
Piedodiet, varbūt ar sludinošo intonāciju pārcentos.
Mana grūtība ir, ka kur nu glaimus, es pat patiesu komplimentu reti spēju skaļi pateikt.
Jūs mēdzat glaimot un pēc tam aizmugurē pairgt- rekā noticēja? Vai pat bez pairgšanas (bāc, es pat nez kā ir sliktāk, ar irgšanu vai bez). Ir kāda situācija, kad glaimot ir ok? Tur kāzās, lai līgava sajustos līgaviskāk? Un kāpēc glaimu vietā neatrast kādu patiesu vārdu no tīras sirds vai vienkārši uzsmaidīt? Lai glaimotu, nav jādomā?
Vai esi izmantojis glaimus kā mērķa sasniegšanas līdzekli, piem., lai dabūtu darbu? |
|
|
| |
[Nov. 30th, 2015|03:35 pm] |
Es jau atkal nesaprotu, kur jūs(izņemot bērnu vecākus) to dekupāžu raujat, es viņu dzīvē neesmu redzējusi, tik, cik dažās popularizējošās bildītēs cibā.
Nu, nav jau nekāda aukstā māgsla, bet, kamēr cilvēks pats to apzinās, vispār neko šausmīgu neredzu. Tāda knipelēšanās ir meditatīva nodarbe ar radošu(jā gan) ievirzi, beigās esi saštukojis(acīmredzami) savām rokām kko,kas liekas skaists un tipa ir vajadzīgs, tātad, ir gandarījums, plus trenē sīko motoriku, kas ir ļoti svarīgs bonuss. Un, ja beigās vēl kāds grib to apšaubāmo darinājumu pirkt, tak vispār brīnišķīgi, nerēgosies pašam acu priekšā. Vienmēr visos laikos ir bijis cilvēku daudzums, kas šādu produktu patērē, nekas, ka mūsdienās tas produkts var būt pilnīgs apsmiekls, gan jau būs vēl sliktāk :)
Vidējais cilvēks maz pirkstiņus kustina, rokrakstīt vairs lāgā nemākot, ko nu tur, ilgi čakarējas diegu adatā ievērt un mezglu aizmest, tā kā- uz priekšu, dekupēt, tamborēt mandalas,šūt krustiņdūrienā latvju rakstus un partijas lozungus. Var gadīties, tas pievienos dzīvei kādu patīkamu niansi :) Varbūt radīsies izpratne par rokdarbiem vispār, varbūt kādam sagribēsies iemācīties rakstainas zeķes noadīt vai restaurēt(salabot nevis paslēpt lažas) galdu. Tas ir kā satraukties, ka bērni lasa ne to, kur varētu priecāties, ka lasa. Gjau dekupētājiem nav plāna pārņemt varu pasaulē un noslīcināt to dekupāžā.
Manā šausmu klasifikatorā šausmināties par dekupāžu un citādiem izdzimumiem ir tāpat kā šausmināties par legingiem un krokšiem, tb, normāli, nekas īpašs, nav pat vieninieks 10punktu skalā. Daiļās latvju zeltenes ar dieviešu dzīves mākslu un iedvesmojošiem citātiem manu naida stīgu aizķer pamanāmāk.
Un nē, es neprotu dekupēt, bet varētu, ja vajadzētu. Bet nealkstu.
Uz šīm pārdomām mani iedvesmoja kautska dekupāžas posts(jeb kā to postu cibkorekti sauc?). Vēl ir padomā kkad drīzumā varbūt pārdomāt par ārkārtīgi politnekorektajiem grieķu mītiem un varoņteikām, kas mans pēdējais šausmināšanās resurss. Bērnībā tos mītus savādāk uztvēru, tie bija mani mīļākie mīti. |
|
|
| |
[Nov. 25th, 2015|02:33 pm] |
Nu ko, laikam beidzot sociālā noslāņošanās būs tikusi arī manā dzīvē. Ļoti labi. Kaut gan, varbūt notika jau ilgi, man tikai dēļ nepamatoti augstās pašapziņas lēni aiziet tādas lietas.
Un brīvība tāpat svarīgāka par lietām. |
|
|
| |
[Nov. 20th, 2015|08:58 am] |
Plakāts ar izstieptu pirkstu: vai TU jau esi sācis apņemties jaunā gada apņemšanos?
Es varētu apņemties nopirkt loterijas biļeti. |
|
|
| |
[Nov. 17th, 2015|10:21 am] |
Man likās, ka 18. jau šodien.
Atkal redzēju sapņos omammas māju, aužamistabu. Reiz tur bija stelles, skapis ar viņas smalkajām kleitām, un no kleitām brīvās vietas piebāztas ar dzijām un pašaustām lietām, nu tā, ka tiešām līdz ūkai. Tur vienmēr bija auksti, kad audu es, tika iestiepta "saulīte", bet daudz tas nelīdzēja.
Un tās kleitas. Drīzāk gan tie audumi, samti, tafti un brokāti. Ne mazākās jausmas, kādā melnajā tirgū tādus varēja dabūt, veikalos noteikti nē, jau maza lupatiņa tāda auduma bērnu vidū bija apskaušanas vērta.
Bērnībā es sapņoju, ka varētu nepieskatīta un nebakstīta rakties pa tām drēbēm un dzijām pēc sirds patikas, atrast visādus dārgumus un pievākt tos sev :) Laikam nekas nav mainījies :) |
|
|
| |
[Nov. 15th, 2015|12:37 pm] |
Večella Varslavāne mirusi. Vieglas smiltis. Personīgi nepazinu, nē.
Dažreiz ar tiem slavenajiem vārdiem ir tā, ka uzzinot, ka miris, ir tāds- man likās, viņš sen jau miris. |
|
|
| suns |
[Nov. 6th, 2015|01:26 pm] |
Pirms kāda laika saštukoju sunim dīvāniņu pie krāsns agrākās nekontrolējamās spilvenmigas vietā. Tas tad kļuva par visforšāko dīvāniņu visā mājā, ar iespēju piespiest pieri pie karstas krāsns.
Tagad saštukoju arī sev dīvāniņu kā ziemas zvilnamo datorkrēslu, pārvilku audumu, pieliku kājas un mardziņu. Droši vien nav ilgi jāmin, kurš tagad ir foršākais dīvāniņš. Ar iespēju man mīļi piespiesties, pieskatīt un tiranizēt.
Bulterjers tik tiešām ir īstens dīvāna pelmenis, kurš brīžiem pārslēdzas uz terjera režīmu. |
|
|
| |
[Oct. 31st, 2015|10:02 am] |
Vakar grābu kļavu no trotuāra. Ta viens piestāj parunāt, te otrs un trešais, nevarēju vairs saprast, kas par lietu, parasti rajons iet garām i nepaskatoties, varbūt kāds veiksmi darbā novēl, a pēkšņi šitāds pozitīvisms.
Pēc tam pieleca, kombinezons vainīgs. Normāls privātais lapas grābj trenuškās, ja darba apģērbs, gan jau sētniece. Un ar sētnieku vienmēr var uzsist klaču, ne kā ar tiem privātmāju buržujiem.
Viens onka, pavisam vecs, teica, ka dzīvojot āģī jau vairāk kā 50 gadus, visu te par visām mājām zinot. Ja ne tās lapas, būtu paklausījusies vairāk, par spīti tam, ka no viņa klusās un raustīgās runas gandrīz nevarēja saprast, kādā valodā viņš vispār runā. |
|
|
| naudas pūķis |
[Oct. 27th, 2015|12:46 pm] |
Kur viņš to mantu ņem? Nezog taču, ne? Nav Robins Huds, iezīmētas banknotes arī neatnesīs. Dalās savā mūžību vāktajā resursā no nepieejamās kalnu alas? Pieslēdzies pie līdzīga resursa kā ziemsvētku vecīša resurss?
Jeb pasakās tomēr figurē, ka zog no bagātā kaimiņa? Sen neesmu pārlasījusi. |
|
|
| |
[Oct. 14th, 2015|09:41 am] |
Sagribējās man ar parunāt par saviem mīļākajiem autoriem (nekas oriģināls). Tādu ir diezgan daudz, bet fundamentāli (ja tā varētu uzteikties) ir Bredberijs ar savu maigi atvasarīgo ticību labajam cilvēkos, un Strugacki, kuriem labi sanāk uzrādīt tieši pretējo, kā cilvēks, apstākļos nonācis, var būt zemisks lopiņš. Vai nebūt tāds.
Tā nu ir sanācis, ka lasu galvenokārt fantastiku vai klasiku (vai abus vienā). Mani ne pārāk interesē, kādus tieši blasterus kurš lieto, un cik atbilstoši vai neatbilstoši fizikas likumiem tas ir. Kosmisko kauju detalizēts apraksts daudzu lappušu garumā mani garlaiko (filmās tas var būt iemesls aiziet uzpīpēt), labāk padodiet pārdomas par to cēloņiem vai pastāstiet par cilvēku sadzīvi uz 6. planētas :)
Ir tik daudz fantastiskas fantastikas uzrakstīts, kā vēl var būt cilvēki, kuri šo žanru uzskata par kkādu maziem puisīšiem domātu izklaidi, kur tikai šauj un tad maģiski viss beidzas laimīgi. Un vienlaicīgi lieto citātus no Dzīvnieku fermas vai Brīnišķās jaunās pasaules. |
|
|
| |
[Oct. 10th, 2015|04:21 pm] |
Biju kvestā uz veikalu, iepirku dežūrlietas un žogu krāsu*.
Tam, ka man atkal vairs nav telefona (kas mani bezgalīgi iepriecina), ir neliels blakusefekts. Es nezinu, kad biedrīši, sertifikātiem vainagoti (cerams), atgriezīsies no Bratislavas. Vakariņas tāpat taisīšu. Gatavot nav nekas ekskluzīvs, daru to gandrīz katru dienu, šoreiz būs īru sautējums. Žurkas gan nav, bet, cik atceros, tie tur laivā no šīs sastāvdaļas atteicās.
Žurkas pieminot. Neesmu pārliecināta, vai mūsu terjers vispār tādu ēstu. Viņa zina, ka pret maziem zvēriņiem jābūt labai, pat ja mazie zvēriņi kož kājās.
* par žogu krāsu dzimtajā ciemā, kad es vēl biju maziņa, sauca visādus tonētos liķierus. Nav ne jausmas, vai citos ciemos darīja tāpat. |
|
|
| |
[Oct. 8th, 2015|10:31 am] |
|
Mājā kādi 13-14 grādusi, bet nez kāpēc īpaši nesalst. Laikam tad jāparūdās vēl kādu nedēļu, līdz aukstums sāks nākt no sienām un grīda kļūs auksta. Jeb tomēr iekurināt. Bobītis gan pa segapakšu vien grib dzīvot, mazais radiators. |
|
|
| |
[Oct. 5th, 2015|11:51 am] |
|
Reizi pāris mēnešos neganti sagribas nokrāsot matus. Gandrīz nav svarīgi kādā krāsā. Zili vai zaļi man patiktu, bet visas tādas nekrāsas laikam šobrīd tik ļoti modē, ka vēl 10 gadus jānogaida. Kas tad vēl atliek, rižais. Tā kā gribās, tā kā bail (ka pēc tam būs žēl pusblondās pačkas), tā kā uz veikalu? |
|
|
| |
[Oct. 4th, 2015|10:18 am] |
Aizmirsto lietu birojs šorīt saņēma austiņas.
Vēl kopš pirmsjāņiem no vienas plaknes uz citu tiek pārstūķēts tumši zaļš vilnas džemperis, tāds vienkāršs, pasmalkā gludā adījumā. Ne pārāk milzīga izmēra.
Kucēni ir tik aizkustinoši. |
|
|