| |
[Jul. 5th, 2017|09:51 am] |
"Padomju palieka", neprasme pieņemt komplimentus. Tas tiešām būtu tāds grēks, ka regulāri ir pamācības par šo tēmu? Tiešām būtu vienmēr jāpriecājas, pat ja teicējs saka kko, par ko padomājot vairāk arī apvainoties varētu?
Piem., ja mani mati nav redzējuši ūdeni 2 nedēļas (un to var redzēt bez šausmīgas uzmanības piepūles) un saņemu labi domātu komplimentu par frizūru, varu arī sakaitināties un lekciju nolasīt, ka vajag turēt muti vai atrast par ko tiešām var ko labu pateikt. Nu, ka es totur sienu esmu dikti skaisti nošpaktelējusi :D
Ja es teikšu plikpaurainam vīrietim kādi viņam skaisti mati, būs labi? Viņš priecāsies un pateiksies? Es taču tikai gribēju prieku sagādāt.
Varbūt vajadzētu vairāk mācīt kā tos komplimentus teikt, ne tikai, ka jāpriecājas saņemt.
Jā, es nemāku, nepriecājos un nejūtos vainīga. Nu nav gluži tā, ka pasaki sievietei kāda viņai smuka kleita un šī jau uzreiz laimīga un atlikušo dienas daļu pavada dziedādama. Jeb tomēr ir? |
|
|