| |
[Jan. 22nd, 2015|11:27 am] |
Jauko jauno sniedziņu suns uzreiz novērtēja. Bija diezgan žēlīgi skatīties uz mazajiem tramīgajiem pīlēna uz ledus solīšiem, viņurīt pat uz dibena apkrita. Toties tagad var rikšot, un sērsna ķepas neberž.
Noveco jēriņš. Pagaidām tikai sirma piere un zobi vairs nav tie, kas bija. Iespējams, es būtu ar mieru atdot gadu savas dzīves (varbūt pat 3, vairāk būtu bail), lai ar viņu būtu kā ar cilvēkiem brīnišķīgajā jaunajā pasaulē. Dzīvo tāds mundrs, spirgts un vesels gandrīz līdz beigām, un tad ātri atstiepies. Tfu, gandrīz apraudājos. Laikam tā es gatavoju sevi šķiršanās brīdim, kas pienāks pēc 125 gadiem. |
|
|