|
||||
| Es šķiet vienkārši bēgu, skrēju tikai skriešanas pēc, lai tikai ātrāk tiktu prom, tālāk no viņa. Kaut kas nesaprotams, pati sevi nepazinu, ar katru soli kļuva arvien mierīgāk, lēnāk, es jau biju aizbēgusi, ka tik ātrāk prom uz neatgriešanos. Tā mierīgi palika, likās, ka mani moca drudzis, te auksti, te karsti, vējš pūta uz mana kailā kakla, man nebija vairs kur mukt. "Bremzes!" , viņi tīšprāt vilkās tik lēni, lai aizkavētu, lai apstādinātu manu skrējienu, šķiet visa pasaule sadevās rokās, lai mani apturētu, bet nekas to nespēja mainīt, soļi paši gāja viens pēc otra, neviens nezināja, kur es skrienu, es neredzēju tam mērķi, tikai skrējiens, lai aizbēgtu... | ||||
|
|
|
||||
|
Stāv meitene līvu laukuma vidū un raud, tai pienāk sagrabējusi tantiņa un vaicā: -Kas, bērniņ, ir noticis, kāpēc tu tā raudi? Asarām pilnām acīm viņa atbildēja: -Es laikam tikai aizmirsu, kur ir mājas... |
||||
|
|
|
||||
| Ir nu gan latvieši izdomājuši visādus nejēdzīgus svetkus, tagad man te būs 3 dieniņas jāsvin Mārtiņi, kaut kas tāds, ko labprātāk gan nemaz nesvinētu. | ||||
|
|
|
||||
| Šī atriebības kāre - galvenais neaizmirst, lai varētu atriebties, sagaidīt īsto brīdi un nenokavēt, pārsteigt nesagatavotu un justies gandarīts par to kas izdarīts. | ||||
|
|
|
||
| Kļūst tīri vai interesanti, kad jādzīvo ar apvaldītām emocijām - teorētiski tev neviens neko nevar aizliegt, bet tomēr nepatīkami, ja virs tavas galvas nolīst samazgu spainis. Viss nepatīkamais jāaizmirst, bet nepatīkami skatīties acīs, nebīties, bet neatcerēties ko tu esi nodarījis. Pasmieties par citu nelami? Nedrīkst! pat ja smieklīgi. Rakstīt kaut ko garu, liet ūdeni, tam nav jēgas, ja domu nevar pateikt 3 vārdos. | ||
|
|
|
||||
|
kontriķis še un kontriķis tur - kā gan tim učukiem patīk mūs biedēt un tramdīt, nevar nevienu pēcpusdienu paņemt brīvu, visu laiku tik domāt par to "ai cik man daudz jāmācās" vai arī tik tiešām mācīties. Un tad vēl tev viss priks tiek laupīts, centies izskatīties nopietni, bet tad angļu valodas učene pasaka kaut ko tik stulbu, ka par viņu nevar nepasmieties. Un tad vēl tā apmātība, ka kāds ir jāpārmāca vai jāaizstāv, bet nav "manējā" man blakus, nav ar ko kopā prieku baudīt. |
||||
|
|
|
||||
|
-Mans asais raksturs esot neciešams un ar aizvērtu muti dzīvē es tālāk tikšot. viennozīmīgi interesanti, nekad nebiju aizdomājusies tik tāl, ka sapratu - garā esmu no mums visstiprākā. Arī atziņa, ka nemāku dzīvi baudīt nāca tā dikti pēkšņi, arī tajā ziņā viņu apskaužu, bet tomēr kaut kas neizprotams mani velk pie viņa - mana "savējā". |
||||
|
|
|
||||
|
Man nav dzīva cilvēka rokas, Man nav dzīva cilvēka kājas - Tās vienmēr aukstas. Varbūt manis nav, Varbūt jau reizi esmu nomirusi. |
||||
|
|
|
||||
|
Tik diivaini tomeer viss ir dziivee iekaartots - shii tieksme izcelties, kljuut labaakam, kljuut labaakajam - ir tach taa diivaini. Ja alu cilveeks kaa dziivnieks domaaja, domaaja kaa izdziivot, bet mees, lai ieguutu kaut peec iespeejas vairaak un vairaak, lai mums buutu "labi". Bet arii "labi" tachu ir mahten nosaciits jeedziens - shodien tu juuties labi, juuties laimiigs, juuti, ka nekas slikts nevar notikt, jo Tu tachu ar abaam kaajaam uz zemes staavi, bet diemzjeel tu pat iedomaaties nevari, ka riit jau tevi raustiis aiz auklinjaam, kaa taadu raustaamu lelli, kura pati par savu dziivi un riiciibu nenosaka. Sacensiiba beernudaarzaa, skolaa, maajaas, universitaatee, darbaa, dziivee - kad tas reiz beigsies. Dziivei jaabuut kaa rotaljai, ne kaa maratonskreejienam. Varbuut taa ir ieveerojami gruutaaka nekaa mees par to domaajam - diena peec dienas, gads peec gada - kas tur sarezjgjiits?, bet visaadi var iekaartoties, var iekaartoties neizturami, bet par spiiti visam justies laimiigs. |
||||
|
|
|
||||
|
Ieksh dziives mums tik daudz ir dots, Bet vai var guut? To labaako ir aizsniegt gruut, Lai laime liktos labaaka, varbuut. Varbuutiibu mums tik daudz, Bet viss nevar buut, Cik ir tas, ko praats ljauj njemt, Un cik var panjemt? Cik daudz ir domaats par naakotni, Bet dienas skrien- Nevar beerzam aizsniegt galotni, Tik redzeet vien. Ieksh rozaa sapnju pasaules, Virs baltiem palagiem - Maanji - nav realitaates, Kas cits mums ljaus buut labiem? Buus laiks, Kad zeme liks uz sevis staaveet, Kad aciis paraadiisies smaids - Taas raadiis, kaa ir saapeet. Varbuut dots par daudz, Varbuut - par maz. Tas labaakais jau mums tiks, Kur ta shis paliks. |
||||
|
|
|
||||
|
Teerps riitdienai jau sagatavots, zjeel tik, ka tie pasaakumi paredzeeti TIKAI rv1g skoleeniem. Riit nakts, kas taa diivaini ir iegaajusies par tradiiciju, kas patiesiibaa aizguuta no citaam vietaam, bet daudz jau taadu lietu un tas nebuut nenoziimee, ka jaanostaajas PRET aizguutaam lietaam, lai jau buutu par 1 sveetku dienu vairaak. P.S. Vai mini var buut eleganti? |
||||
|
|
|
||||
| Man ir bilde! Tagad visi varētu redzēt manu tik ļoti noslēpumaino seju. | ||||
|
|
|
||||
|
bija krusa, tagad snieg sniegs. Pārklāj visu, viss paliek balts, labs. Nevienas pēdas sniegā, neviens nav uzdrīkstējies to kājām mīt. Katra sniegpārsliņa tik sīki izzīmēta - īsts mākslas darbs bez autora. Saķērušās pikučos, un tā kā visbaltākais vatelīns no debesīm krīt, noklāj jumtus un zemi, nekas lai nepaliktu melns vai netīri pelēks. Visu sajauc, aizsedz un noslēpj - kā īsta svētība, bet man prieks - lai varētu sevi pierādīt, šajā visu varenajā "ziemā". Bet īstenībā tik vāja un bezspēcīga. Es toreiz nevarēju viņam iesist, vienk. nevarēju. Un tagad tik skumji ap sirdi, ka man pietrūkst spēka, pietrūkst spēka, lai sistu, lai aizstāvētu sevi, lai pastāvētu starp stiprajiem šajā mūžīgajā dzīves, izdzīvošanas ciklā. Man nepietika spēka, lai nodarīti kādam pāri, lai kaut reizi mūžā būtu "sliktā" . |
||||
|
|