| Mīklainais stāsts |
[Jan. 14th, 2016|05:22 pm] |
|
Pazīstot sevi, nepabeigšu, kaut gan zinu kā tas turpinātos un nobeigtos. Ja tomēr uznāks iedvesma, matrealizēšu galu citreiz.
"Mīkla iesūca sevī virtuves dvieli. Tā vienkārši. Tas bija uzklāts uz bļodas, lai rūgst, jo pīrāgi taču ir viena laba, silta lieta, kurus sagribas svētku tuvumā. Labi, ka no mīklas mīkstā gaišuma rēgojās ārā viens nodevīgs, strīpains stūris. Nobrīnījos, atdalīju šos divus nesaderīgos lielumus, izcepu pīrāgus un notikumu aizmirsu. Pienāca un pagāja Ziemassvētki, balti un pūkaini, ar viesu smiekliem, kaudzēm ēdiena un dzēriena, svecēm un skujām. Pienāca un pagāja Jaunais gads ar šautiem pudeļu korķiem, dzirkstelēm, ledainas elpas mutulīšiem un raķetēm. Pienāca un pagāja janvāris ar salu un vēju, kavētiem termiņiem un svārstīgiem lēmumiem. Kādā februāra vakarā, ceļā uz mājām iegriezos konditorejā, lai paķertu pāris kūciņas. Priekšā rindu bija izveidojuši trīs cilvēki. Domīgi skatījos un prātoju, vai labāk gribētos augļu groziņus ar putukrējuma vai vēja kūkas un pēkšņi mani pārņēma nepārvarama vēlme iegādāties ne tikai abus pārdomu objektus, bet arī vēl kādus piecus citus kūku veidus un sāļās siera bumbiņas. No vēlmes stipruma gar acīm sāka griezties sīki rimbulīši, sajutu vājumu un atspiedos ar pieri pret leti. Priekšā stāvošie sāka tramīgi mīņāties un saskatīties. „Vai ar jums viss kārtībā?” kāds pajautāja. „Jā, jā, man tikai nedaudz noreiba galva” es klusā balsī taisnojos. Sagaidīju savu rindu, iegādājos groziņus un devos mājup. Groziņi bija četri - divi man un divi viņam. Vismaz man likās, ka bija četri, jo vakarā, kad piegāju pie kastītes tajā nebija neviena. Cik savādi, es nodomāju.
„Dārgais, vai tu apēdi visus groziņus?” es saucu uz istabu.
„Kādus groziņus?,” viņš atsaucās.
„Es biju nopirkusi mums augļu groziņus vakaram, bet nu tie ir pazuduši” es paskaidroju.
„Hmm, neesmu redzējis nekādus groziņus, vai tu droši zini, ka nopirki?”
„Jā, protams, kastīte taču ir te.”
Beigās, pēc vairāku versiju izskatīšanas nospriedām, ka acīmredzot konditorejā man ir iedevuši tikai tukšu kastīti un es to neesmu pamanījusi, jo nejutos īsti labi.
„Man tā pārdevēja vienmēr likusies tāda aizdomīga” Andris noteica.
„Kādā ziņā?”
„Viņa vienmēr tā savādi skatās uz mani, it kā kaut ko zinātu.”
„Varbūt vienkārši flirtē,” es iesmējos
„Nemaz ar ne,” Andris piesarkst, „tas nav tāds skatiens.”
„Nu labi, labi, bet fakts ir tāds, ka kūkas es laikam vairāk pie viņas nepirkšu.”
Ziema pagāja, ieradās pavasaris. Viss kļuva gaišāks, sāka urdzēt un čalot. Cilvēki uz ielām izskatījās mundrāki un mazāk sakumpuši. Tikai mani pārņēmušais nogurums nepārgāja. Turklāt bija parādījusies balss. Es nebiju piefiksējusi konkrēto parādīšanās brīdi, bet kopš viņa bija ar mani un cītīgi nodarbojās ar manis pārliecināšanu par diezgan savādām lietām es jutos nemierīga un nogurusi. Balss deva dažādus praktiskus norādījumus par uzturu un dienas režīmu. Naktīs miegs bija saraustīts. Es parasti pamodos ap divpadsmitiem, vai vieniem naktī un nevarēju aizmigt līdz trijiem, un kad tomēr aizmigu es sapņoju par to kā visu nakti cepu maizītes un kliņģerus, glazēju kūkas, pildu groziņus Sapņi bija ļoti dzīvi un tajos mani vienmēr pavadīja balss. Ņem 200 gramus miltu un 3 olu dzeltenumus….180 grādu temperatūrā… nogaidi 40 minūtes, bet ne minūti ilgāk…
Maijā Andris paziņoja, ka aizgājis no darba, lai kļūtu par konditoru. Nevarētu teikt, ka mani tas ļoti pārsteidza. Ar prātu es sapratu, ka tas nav normāli, bet iekšējā sajūta arī mani vilka kā magnēts šajā virzienā. Tāpat biju pamanījusi, ka pēdējā laikā mēs patērējam arvien milzīgākus maizes daudzumus un uzturs vispār sastāvēja vairs praktiski tikai no makaroniem, maizītēm, pankūkām un citiem neveselīgiem produktiem, kuri nenāca arī par labu fiziskajai formai. Es atceros, ka vienu vakaru pārmaiņas pēc mēģināju ēst ceptus kartupeļus, taču tie garšoja pēc kartona un nebija iespējams norīt vairāk par pāris kumosiem vienā piegājienā. Kartupeļu šķīvis vientuļi stāvēja uz virtuves letes, kādu brīdi uzkavējās ledusskapī līdz beigās pārceļoja uz miskasti.
Es mēģināju par to runāt ar Andri, bet viņš izlikās, ka nesaprot, par ko es runāju.
„Klausies, kas ar mums notiek?”
„Kā tu to domā?” viņa acīs pavīdēja viegls tramīgums.
„Nu par šo, par tavu konditorbūšanu, par to ka mēs vairs savā starpā nerunājam par neko citu kā ēdiens, naktis arvien ilgāk pavadām nomodā un dienā pārvietojamies kā zombiji.”
„Tas pāries,” Andris noteica.
„Kā tu zini? Un ja nu nepāriet, ja nu paliek trakāk? Varbūt mums vajadzētu meklēt palīdzību?”
„Ja, pie kā tad? Un turklāt, ko tu cilvēkiem teiksi, palīgā, esmu apsēsta ar maizi? Kurš tev ticēs, ka tu vienkārši neesi rijīga govs?” Andris rūgti un ļaunīgi iesmējās.
„Bet to taču tā nevar atstāt! Mēs aiziesim bojā!” es sāku kliegt.
„Tu varbūt, es jau no trešdienas sākšu strādāt „Mārtiņa beķerejā.”” Andris lepni paziņoja.
„Un?”
„Kas, un?” Andris saskaitās, „tas ļaus man piekļūt tuvāk.”
„Tuvāk kam?”
„Tuvāk viņiem, un tad viņi man nedarīs pāri, viņi tikai grib lai es paklausu plānam un viss būs labi, viņi piedos, piedos…”
Es klusēju, man vairs nebija ko teikt. Ko gan vairs teikt, ja cilvēks, par kuru likās, ka pazīsti un mīli, ir pārvērties par kādu citu, pavisam svešu cilvēku.
Jūnijā es izvācos. Atradu lētu un nožēlojamu dzīvoklīti pilsētas nomalē. Viss palika arvien trakāk. Sāka zust dienas. Baidījos vai spēšu vēl ilgi noturēties darbā, jo kolēģiem jau bija apnicis man izlīdzēt un nepārtraukti atgādināt neizdarītos darbus. Beigās neizturēju un paņēmu slimības lapu. Es nezinu kā viss būtu beidzies, ja vienu vakaru dzīvoklī nebūtu pazudusi elektrība. Sadales skapis atradās pagrabā un nācās tur nokāpt, lai pārbaudītu vai nav izsisti korķi. Un tur nu tā bija. Pelējuma sēnīte stiepās gar visām sienām, tā bija sākusi nākt no mana dzīvokļa un augusi uz leju līdz pat elektrības skapim. Tas notiks arī ar mani, arī es sapelēšu un pazudīšu, pēkšņi to apzinājos tik kristālskaidri kā nekad agrāk." |
|
|
