| |
[Nov. 23rd, 2015|11:02 pm] |
| [ | Fonā |
| | Paul Weller - Broken Stones | ] |
Laiki met apļus uz pēdējo laipu mietiņiem. Es nezinu, kas tas bija. Dzīvāks par dzīvību, sudraba spāre apdegušā plaukstā. Tik daudz nosodījuma, vagoniem, vilcieniem, apvārsnim priekšā ar rokas bremzēm. Un gleznas bieziem, drupinātiem triepieniem, logi ar aizkariem, puķpodi bez stādiem. Kategorijas sarindotas zem letes, izgrieztas no pagātnes papīra, rūpīgi līmētas, bet ar pāris stūrīšiem, kuri vēl nepakļaujas, kurus ar nagu vēl var, flakonu korķi skrūvēti pretī laikrādim. Arī sagadīšanās, bet tās vairāk sākumā. Pieraksti par vēsturi ar datumiem iekrāsotiem dzelteniem, ar ķeksējamiem saliktiem pie durvīm, negaidot, ka tiešām paklups, bet pamanīs un paskatīsies vērīgi, tieši acīs. Un klātbūtnes efekts kā sprādziens rūpnīcā, sirēnas kauc, ūdens gāžas no griestiem, nekrāsotas betona sienas un steigā nenoķerti pakāpieni. Iztrūkst vesels vidusposms, kurā viss būtu labi, kurā daudz nebūtu un glāzes. Uzreiz pēc sprādzieniem nāk nomesti paskaidrojumi. Es gan nelaistu tos ārā no mājas, tik apbruņotus, tik ļoti atrautus no orģināla. Cilvēkiem taču nevar ļaut izrunāt konkrētus vārdus, viņu mutēs, kaut varbūt domāti citādi, tie tāpat saspiežas cieti un ļauni kā monētas. Tādi piesaucamie vārdi, kurus sākot lietot paliek tikai atbalss, slims, apnicis, vienalga, piedod. |
|
|
