Bezmaz gredzenu pavēlnieks, tik senāka versija domāta par trim monoteistiskajām reliģijām:
Sen senos laikos austrumos bij vīrs,
Kam bija gredzens, nesakāmi dārgs,
Dots mīļas rokas.
Akmens bij opals,
Kurš simtām skaistām krāsām laistījās,
Ar slepu spēku: darīt patīkamu
Pie dieva un pie cilvēkiem, kurš to
Šaī pārliecībā nesa. Kāds tur brīnums,
Ka austrumos tas vīrs to it nekad
No pirksta nelaida un nolēma
To mūžam savam namam paglabāt? —
Lūk, tā. Viņš atstāja šo gredzenu
No saviem dēliem visumīļākam;
Un nolika, lai tas to atstātu
No saviem dēliem atkal tikai tam,
Kurš viņam mīļākais; tā mīļākais
Ne pirmdzimtais, caur gredzenu tik vien
Lai kļūtu nama galva, pavēlnieks.
Tā gredzens nu no dēla iet uz dēlu,
Līdz beigās nāk uz tēvu no trim dēliem,
Kas visi trīs tam līdzi klausīja
Un kurus tādēļ visus līdzi mīlēt
Viņš jutās piespiests.
Tik pa laikiem tam
Drīz viens, drīz otris izlikās, drīz trešais, —
Kā kurais atradās ar viņu viens
Un viņa pārplūstošā sirds bij slēgta
Tiem abiem pārējiem, — būt cienīgāks
Šī gredzena, ko vājā labsirdībā
Viņš arī apsolīja katram dēlam.
Tas gāja tā, cik ilgi iedams. — Bet —
Tad nāca nāve un nu labais tēvs
Tiek klizmā. Viņam žēl tiem diviem dēliem,
Kas viņa vārdam bija ticējuši,
Tā darīt pārestību. — Kā nu būt?
Viņš slepus aizsūta pēc mākslenieka,
Kam divus gredzenus liek pataisīt
Pēc pirmā parauga un nežēlot
Ne pūliņu, ne naudas, lai tie kļūst
Tam īstajam uz matu līdzīgi.
Tas izdodas. Kad mākslenieks tos atnes,
Pats tēvs vairs nespēj īsto gredzenu
No citiem izšķirt — Priecīgs viņš nu sauc
Pie sevis dēlus, katru savurup!
Ikkatram savurup dod svētību —
Un savu gredzenu — mirst.
Tikko kā miris tēvs, ikkatris nāk
Ar savu gredzenu un grib būt kungs
Par namu. Sāk nu pētīt, ķildoties,
Sāk sūdzēt. Velti; īstais gredzens vairs
Nav pierādāms;
Ikkurš zvēr tiesnesim
Ka gredzenu viņš taisni saņēmis
Iz tēva rokas, — kā patiesi bija! —
Un viņam sen jau bijis apsolīts,
Ka viņš šo priekšrocību baudīšot.
— Kas arī tā patiesi bija! — Tēvs,
— Tā katris teic, — pret viņu nevarot
Būt bijis viltīgs; pirms viņš aizdomas
Pret tēvu turot, tādu mīļu tēvu:
Viņš esot piespiests apsūdzību celt
Pret saviem brāļiem, kaut viņš citādi
Vislabāko par viņiem domājot;
Un viņš jau nodevējus pratīšot
Gan izdabūt; gan atriebties pie tiem.
/Nātans Gudrais
