(..) 

Tostarp mani soļi pavērsās uz govju kūtīm, no kurām gani tobrīd veda laukā pulkiem vēršu. Tos uzlūkojot, man tūdaļ atausa atmiņā, ka šie rāmie dzīvnieki jau kopš seniem laikiem kļuvuši par draudzības un labestības simbolu, jo ikviens vērsis, zemi arot, reizēm pagriež galvu sāņus un palūkojas pēc sava aizjūga biedra, un, ja pārinieka nezin kāpēc nav blakām, viņš aicina to, skumji maurodams. Lietus laikā vērši bez dzīšanas un mudināšanas paklausīgi atgriežas mājās un, aizgaldā stāvēdami, arvien snaiksta galvu, lai palūkotos ārā pa staļļa durvīm un redzētu, vai lietavas nav beigušās, jo tie alkst drīzāk atgriezties pie darba. 

/ U.Eko