| |
[Oct. 18th, 2021|12:16 am] |
|
„Nebaidies,” viņš teica, „es tādēļ jau arī atnācu, lai palīdzētu tev tikt uz mājām.” Un viegli aplicis roku ap ievainotā pleciem, bezgala viegls un maigs likās šis pieskāriens, svešais to piecēla sēdus un tad kājās. Un lēni tie abi sāka brist pa sarmoto sniegu, dodamies no salas purvā. Nevarēja nobrīnīties vien, kur viņam atkal radušies spēki, kur palicis viņa kāju stingums un nevarības gurdenums. Nemanīja vairs sāpju, nedz nespēka. Un kājas tikpat vingri spēra soļus kā citkārt parādes gājienā. Iešana viņiem veicās arvien ātrāk. Svešais pazina akačus un slīkšņa vietas vēl labāk nekā viņš, un pēdējais nepaguva to bīstamākās vietās vēl brīdināt, kad viņa vedējs jau bija spēris soli uz īsto pusi. Roku tas bija atņēmis no pleca, bet neizlaida viņa pirkstus no savējiem. Un šķita, ka pa šiem vēsajiem pirkstiem sakāpj viņa spītīgajā dvēselē savāds, visu kausējošs maigums. / A.Grīns, Klusie ciemiņi |
|
|
