|
Dec. 30th, 2020|01:41 pm |
Tie pasaules gali tiek bieži pārcelti, vai atgadās kas tāds, kas tos pavisam atceļ, pirms pienākusi tā stunda. Man liekas, ka tie cilvēki pēc tam meklē kaut ko citu dramatisku, jo viņiem patīk dzīvot tādās intensīvās izjūtās.
Man tas atgādina Urantijas ārprātu, kurā slavenā Skaidrīte ik pa laikam ziņoja, ka drīz pāriesim uz 5 dimensiju, pēc tam tas pārcēlās, jo ķirzakcilvēki visu sabojāja, tad atkal atklājās, ka visu pielūgtais Krajons ir ķirzakcilvēks, nu, kopumā doma tāda, lai visu laiku būtu kaut kas dramatisks, par ko ņemties.
Es uzskatu, ka no vienas puses tā ir daudz vieglāk. Nav jādomā par reālām problēmām, kuras visu to kosmisko notikumu ēnā pilnīgi nobāl. Un kaut kur dziļi iekšā, neapzināti gan jau cilvēks nojauš, ka tā ir iedomu pasaule, tāpēc bailes un šausmas nav tik dziļas.
Tas varbūt ir kā man, rakstot grāmatu, es tā iedzīvojos un tā jūtu līdzi pati saviem tēliem, ka daudzas reālās dzīves problēmas uz to brīdi skar mazāk, jo man galva ir pilna ar "pasaules galiem" nevis realitāti.
Daudz esmu par to domājusi, tāpēc arī komentārs tik garš. Esmu draudzējusies ar šāda tipa cilvēkiem, un pat diemžēl apskaudusi viņus, jo, lai gan interese man ir bijusi liela par tādām lietām, es tomēr līdz galam nekad neesmu spējusi tā aizmirsties, un vienmēr jutusi, ka tā ir spēle arī ar prātu, ne tikai muguras smadzenēm.
Tas man liekas atšķir cilvēkus, kas vienkārši ņemas ar ezotēriku, no ļoti slimiem cilvēkiem. Tie, kuri ir slimi, patiešām uz 100% tic tam visam kā reālam, bet tie, kuri nav, kaut kur iekšā tomēr vismaz apšauba, kaut nedaudz. |
|