| |
[Apr. 4th, 2023|11:19 pm] |
Konstatēju, ka man tīri labi patīk, ko raksta Patrīcija M. Keiša. Svaigākais raksts par izglītību un tikumiem (sveiciens Aristotelam), kā arī neliela pašrefleksija par aroganci (sveiciens 1. ğimnāzijas beidzējiem).
Vienīgā kritiskā piezīme par tekstu no manas puses ir par izvirzīto bezmaz galveno cilvēka dzīves uzdevumu - saprasties. Iespējams, tur iezagusies paviršība formulējumā, kā arī nepietiekami apdomāti iespējamie attīstības scenāriji. No pārējā konteksta drīzāk izrietētu nevis saprasties, bet saprast. Nenoliedzami labāk ir saprast un tad nepiekrist nevis nepiekrist, tāpēc ka otra teiktais nav saprasts vai ir pārprasts.
Runājot par saprašanos, pirms pāris dienām noklausījos Dave Rubin, Yoram Hazony, Sohrab Ahmari, and Douglas Murray diskusiju Is Alliance Possible?
Marijs ar 6 pēdējām minūtēm par Trampu un dzīves jēgu [bezmaz kā RL interviju triks ar pēdējo jautājumu] bija tik pārliecinošs, ka pārējā diskusija aizslīdēja fonā. Viņš, kā rakstīja viens no komentētājiem, spēja sarunai pievienot dziļumu. Citāti no Eliota, Rilkes un, šķiet, John Fletcher Moulton, kura vārdu gan viņš nenosauca (outside the realm of the law we are in the realm of manners). Domāju, iespēju būt dziļiem mums nereti pasniedz tieši tradīcija, jo citādi tas ir dziļums iekš kā? "Man nesen bija viens tāds gadījums" nav nekāds īpašais dziļums.
Var jau būt, ka norezonēja, jo es atpazīstu māju sajūtu, par kuru viņš tur runā un atziņu, ka nav iespējams sākt otrādi, jo es sāku otrādi un tas bija tieši tik skumji.
Tāpēc man tagad vajag kādu laiku, lai saņemtos atvērt durvis un atkal ietu pastaigāties. Ir piekrāvusies milzīga kaudze lietu, kuras es vienkārši neesmu gatava uzklausīt, tieši šī sākumstāvokļa dēļ, pat ja es spēju tās saprast un atpazīt.
Šovakar biju uz Brandu Dailē. Man liekas, viņš/a arī bija beidzis 1. ģimnāziju. Ko es par to domāju, nezinu, varbūt vēl atnāks. |
|
|