| |
[Jan. 11th, 2022|08:12 pm] |
|
Varētu teikt, nekā manā dzīvē tāda nav, ikdienišķa dzīvīte ar vēl ikdienišķākām rūpēm. Klases salidojumā ar ko palepoties nebūtu. Bet, nē, jo redz man ir kaut kas ko sauc par bagātu jūtu pasauli. Nekas nenotiek, bet es sēžu un jūtu, ho-ho. Varbūt tās jūtas akumulējas no daudziem maziem notikumiem, kuru laikā es turpretī neko īpašu nejūtu. Un tad uzlec tādas prieka un laimīguma lēkmes uz kakla un iebļaun ausī "eu, daudzlaimes dzimšansdienā, pavasarī, esarītevimīlu, kucēns!" Un tad man tikpat priecīgi gribas krist kādam ap kaklu un teikt to pašu. Bet tā taču galīgi nevar darīt, kā es to paskaidrošu. |
|
|