| Mīklainais stāsts |
[Jan. 14th, 2016|05:22 pm] |
|
Pazīstot sevi, nepabeigšu, kaut gan zinu kā tas turpinātos un nobeigtos. Ja tomēr uznāks iedvesma, matrealizēšu galu citreiz.
"Mīkla iesūca sevī virtuves dvieli. Tā vienkārši. Tas bija uzklāts uz bļodas, lai rūgst, jo pīrāgi taču ir viena laba, silta lieta, kurus sagribas svētku tuvumā. Labi, ka no mīklas mīkstā gaišuma rēgojās ārā viens nodevīgs, strīpains stūris. Nobrīnījos, atdalīju šos divus nesaderīgos lielumus, izcepu pīrāgus un notikumu aizmirsu. Pienāca un pagāja Ziemassvētki, balti un pūkaini, ar viesu smiekliem, kaudzēm ēdiena un dzēriena, svecēm un skujām. Pienāca un pagāja Jaunais gads ar šautiem pudeļu korķiem, dzirkstelēm, ledainas elpas mutulīšiem un raķetēm. Pienāca un pagāja janvāris ar salu un vēju, kavētiem termiņiem un svārstīgiem lēmumiem. Kādā februāra vakarā, ceļā uz mājām iegriezos konditorejā, lai paķertu pāris kūciņas. Priekšā rindu bija izveidojuši trīs cilvēki. Domīgi skatījos un prātoju, vai labāk gribētos augļu groziņus ar putukrējuma vai vēja kūkas un pēkšņi mani pārņēma nepārvarama vēlme iegādāties ne tikai abus pārdomu objektus, bet arī vēl kādus piecus citus kūku veidus un sāļās siera bumbiņas. No vēlmes stipruma gar acīm sāka griezties sīki rimbulīši, sajutu vājumu un atspiedos ar pieri pret leti. Priekšā stāvošie sāka tramīgi mīņāties un saskatīties. „Vai ar jums viss kārtībā?” kāds pajautāja. „Jā, jā, man tikai nedaudz noreiba galva” es klusā balsī taisnojos. Sagaidīju savu rindu, iegādājos groziņus un devos mājup. Groziņi bija četri - divi man un divi viņam. Vismaz man likās, ka bija četri, jo vakarā, kad piegāju pie kastītes tajā nebija neviena. Cik savādi, es nodomāju. ( turpinājums ) |
|
|