| |
[Nov. 1st, 2017|10:04 pm] |
| [ | Fonā |
| | Alt-J - The Gospel Of John Hurt | ] |
Vienmēr jau atradīsies kāds pirms tevis, kurš būs zinājis kā viss būs. Kā izskatīsies pirmā mīlestība, kad viņa beigsies, kā pašu neprātīgāko, neparedzamāko teikumu skaņas tavām ausīm atkārtotas nākamajā rītā šķitīs svešādas, kā parku soliņu dēlīši apķeps, rudens lapu slimības skarti un šuneļi apčurās atlikušo.
Kakao ar šokolādi un kanēli, seriāli tēlo sižetu nomaiņu, kura patiesībā tā arī nenotiek, adītais džemperis saveļas bumbiņās, un tu nez kāpēc ceri, ka atnāks kāds cits un izvilks tevi no šīs zampas.
Es jau arī zinu kā būs, kā ielām nebūs bruģa, kā pogām pazudīs caurumiņi caur kuriem izvērt diegu, kā autobusu un vilcienu biļetes iekļausies vienotā tarifā, kā sarunāts nozīmēs, nevis vīrs un vārds, bet to, ka tev viņiem jādod nauda.
Taču lai cilvēki dzirdētu, ko saki, tam ir jānāk kopā ar skaņu, sava veida mūziku. Noskretušie bomži ar enģeļu balsīm pareģo un tu ieklausies to maigajā, zem ādas pulsējošajā ritmā. Ja tev pašam tādas balss nebija, ja tā bija gražīga un čiepstoša, ja tā neticēja pati sev, lai arī vārdu bija vairāk, vesels birums, vecmodīgi un moralizējoši, kožu iecienītākajā stāvoklī, tad šiem vārdiem vajadzēja cita saimnieka, lai tie atdzimtu no jauna. |
|
|
