| [ |
music |
| |
Savannah Brown - i don't mind |
] |
Es blenžu tagad ekrānā, kā jau Tu redzi - mana otra puse.
Un manas domas - visdziļākās, visdrīzāk bija dejā ar Aya-medicīnas tripā. Pēc tā es gāju – to es meklēju.. un uzreiz pēc tam pazaudēju.
Es tās tik viegli palaidu vaļā, ka man nav izvēles, bet tās ir jāpieraksta un jāieraksta, jo velreiz laist vaļā es tās nevēlos.
Patiesībā es justos daudz ērtāk, ja es tā arī paliktu kā vienīgais liecinieks šim monologam.. Bet ja Tu šajā manu domu pastaigā jūties kā mājās, es priecāšos par kompāniju. Laipni lūgti manā diskomforta zonā.
Jo šis ir veltījums manam veselajam saprātam un visai šai tā saucamajai realitātei - šis ir mans mēģinājums, mani centieni kaut ko iekustināt..
Es gribu tikt ārā no šīs matricas tik pat ļoti kā Es.
Viss sākas dīvainā kārtā ar to pašu slaveno "double slit experiment". Paldies par šo zīmi, vai atklājumu.. kā nu to lai nosauc. Es kļuvu par liecinieku šim eksperimentam un tas kļuva īsts!
Tas pierāda, ka visas iespējamās varbūtības notiek vienlaicīgi līdz brīdim, kad konkrētai varbūtībai ir liecinieks. Tas liecinieks esmu es. Bet lūdzu neapvainojies- arī Tu esi liecinieks,
jo kā lai to maigāk pasaka.. Tu esi mana spoguļa šķautne. Un protams neviens šeit nav īpašs. Es esmu šķautne no tavējā spoguļa tik pat lielā mērā.
Un šis teātris, ko es šeit spēlēju ar sevi. Meklējot izklaidi pēc izklaides. Piedzīvojumus un pārdzīvojumus neizbēgami vedīs aizvien dziļāk tumsā.. mūs visus!
Tā mācas mums virsū baiļu formā.. visi tie kari un ekonomika un bezgalīgas ciešanas šķietami tuvojas aizvien tuvāk un tuvāk ik brīdi.
Vai katra dzīve beidzas ar pasaules galu? Kādu globālu punktu šim teikumam. Man sāk šķist tā ir svarīga daļa no šīs programmas ko Es saucu par dzīvi..
Esmu nodzīvojis pietiekoši, lai noskatītos pāris manus atspulgus brīvprātīgi atslēdzot sevi no šīs sistēmas- neizturot spiedienu. Vienam to paciest ir nereāli.
Bet vienam būt ir arī tāds miers.. Tevi netraucē tava riebīgā, nepatīkamā, sev nepieņemamā atspulga šķautne. Vai tas ir kāds perverts vai slepkava vai vienkārši uz brīdi- kāds pārāk draudzīgs tuvinieks ar smirdīgu elpu.
Šajā pasaulē ir ļoti plašs klāsts ar cilvēkiem, kas pavisam noteikti neesi Tu un apgalvot ka kaut kur dziļi tavā dvēselē ir kāda melna drupačiņa, ko varētu atspoguļot tieši šis cilvēks.. liekas kaut kas neiespējams.
Vai tas ir Hitlers vai Jēzus.. nu un tad ka es jūtos vairāk līdzīgs vienam vai otram.. mēs esam viņi abi bet arī tik daudz vairāk.. – Miljoniem, šķietami bezgalīga daudzuma šķautnes un nav brīnums, ka vieglāk
ir identificēties ar mocekli nekā ar pāri darītāju, jo mocekļu šeit ir daudz daudz vairāk.
Ja mēs esam viens. Vai Tu sapratīsi ka vārds "Es" tas iekļauj arī Tevi?
Bet ja tā mūsu jēga šeit ir. Starp citu tā pavisam noteikti šeit ir.
Par visu vairāk es vēlos nokratīt no sevis tos sūdus ar kuriem esmu aplipinājies meklējot piedzīvojumus. Jocīgā kārtā tik ātri man pielipa vilšanās, pesimisms un depresija,
ka grūti palika baudīt pilnīgi jebko. Pie veselā saprāta turēja vien viena gaidīšana - apziņa ka viss ir pārejošs. Jāsagaida tik kāda jauna izdevība.. kaut ko mainīt,
vai vel labāk - ka viss mainīsies pats no sevis.
Tā viena, varbūt pati svarīgākā pati dziļākā iepriekš minētā doma, pati esence Visam bija tik neticama un šķietami tik nesasniedzama. Bet tripojot tā atnāca kā pirmā.
Jo vecāks es palieku jo tā tēma sāk likties radniecīgāka un interesantāka.. Ne jau pati tripošana, kas ir diezgan jautri varbūt pāris reizes, bet ehh.. tā nav nekāda atpūta - teiksim tā..
Aiz vien vairāk cilvēki runā - par tādām lietām kā par vibrācijām, frekvencēm, paralēlām pasaulēm starp kurām varam mēs itkā lēkāt, ja vien nojaušam kā to varētu darīt, tad ir vērts pamēģināt.
Kas tad sliktākais var notikt? Nekur neaizleksi? oh well.. Interesanti ka tā tas vienmēr škiet, kad to mēģinu es pats.. bet varbūt tā ir tā vilšanās, pesimisms un depresija, kas kā lipīgs
sūds no dirsas neslaukās..
Jākļūst tīram kaut kā beidzot.. gribētos beidzot atrast kādu savu šķautni kas ir uz viena viļņa, kas spētu atgādināt to pareizo virzienu. Kas spētu rezonēt tādu skaistumu, kas mani aizvestu aiz rociņas pie visām pareizajām atbildēm. Nez kur tādu meklēt.. diez vai tas būs tinderis..
"Es nespēju mīlēt to, kas nepieder man."
Nē.. nu itkā jau spēju.. bet.. kas tad mīlēs mani
Varbūt vieglāk.. nu gan jau tas ir nenoliedzami vieglāk - izsciest pārdzimšanas agoniju un mēģināt velreiz sākot visu no jauna kā bēbis ieripojot pasaulē.. nekā atrast tādu apgaismību kā tagad, kad beidzot saproti, ka viss dzīvais un nedzīvais spēlē lomu tavā dzīvē - mēs visi esam viens otram kā pakāpiens, kā aktieri, kas var brīvi izpausties, kā vien vēlamies. Kā lai es to izstāstu, ja pats to līdz galam nesaprotu..
Bet kad bija trips - tas viss bija skaidrs kā diena. Jūs esat šeit, lai mani vestu ārā no ciešanām un no matērijas. Un par to es esmu bezgalīgi pateicīgs tieši Tev!! Paldies Tev! Esmu tik daudz mācības
saņēmis, kas šķiet aiziet gar ausīm līdz brīdim, kad pienāk nākamā apgaismība un beidzot viss saliekas kopā, kas izrādās nemaz nav viss.
Tās apgaismības nāk viena pēc otras.. tas izrādās nav tāds - Õ! Viss skaidrs..
Jo šī pēdējā it īpaši.. es nezinu.. vecīt.. man fakin vajag palīdzību..
Bet lūdzot pēc šīs palīdzības.. mana pirmā doma - "Es gribu ārā es gribu prom no šeienes - prom no jums visiem" Faaaak.. bet es tak netikšu nekur bez Sevis.. Bez tā visu aptverošā "Es" ..īsāk sakot - bez Tevis!
Varbūt kāds no psychonautiem spētu šo saprast, kautgan šaubos, ka kāds vispār šo te uzklausīs, vai pamanīs.. jo diemžēl vai par laimi es neesmu simpu pavēlnieks vai kāds augsta statusa piemērs..
Un tas ir briesmīgi - vērot sevi slīdot cauri visam ar to Dieva dāvāto “brīvo gribu” Tu vari pakārpīties pa labi Tu vari pakārpīties pa kreisi.. malacis! Turpini ļurināties – laime ir tur pat ap stūri. Liekas tas viss ir tāds bulšits.. bet reizēm uz kādu īsu mirkli tomēr sanāk.. pats savas laimes kalējs.. tā pati skaistākā sajūta, kuru lemts baudīt tik uz kādu mirkli līdz tā atkal notrulinās.
Žēlot un auklēt šo manu vienu mazo visuma šķautni - ir kas tāds ko es esmu izkopis līdz absurdam.
Lai gan kāda tur vairs starpība.. kādu zupu savārīji tāda vien ir jāstrebj. Pats jau vien to izvēlējies un tas ka neatceries tā nav nekāda atmaaska.. vai ne!?
Es takā nojaušu ceļu ar katru soli uz priekšu ar vien vairāk un man nāk lielāka pārliecība ka, lai gan staigāju zigzagā - virziens ir pareizais.. Un pat ja aizmaldos man ir apkārt norādes, kurām, pat ja bieži vien paeju garām, neizbēgami beidzot kādā ieskrienu. Daži puni pierē jau ir, bet nu tas pie lietas piederas..
Paldies Tev!!! Jo īpaši Tev, kas šeit esi kopā ar mani baudot pilnīgi citus manas būtības aspektus, citas perspektīves.
Paldies Dievam.. skan kaut kā savādāk, kad saproti, kad tas vārds apzīmē Mūs! Jo mēs esam tās šķautnes par kurām šajā monologā es neaizvēršos - līdz mēs nebūsim kļuvuši par kolektīvu Es!
Saprotot un iemācoties mīlēt šķietami nemīlamo, nepieņemamo - pašu briesmīgāko deģenerātu kādu Es vien spēju iedomāties.. Protams tas neesi Tu.
Mans skaistais atspulg - bet jo dzidrāks spogulis - jo skaidrāks attēls. Ko es varu vel darīt, lai palīdzētu Tevi nopulēt, ja ne pulējot sevi un ļaujot Tev caur manām ciešanām ieraudzīt,
ka darbs nav vēl beidzies.. mums visiem vienam otru ir jāspodrina - bet spodrināt mēs drīkstam tikai sevi. Nu var jau mēģināt spodrināt citus, bet vai Tu maz zini kā tas jādara.
Savējo es vismaz pazīstu nedaudz labāk.. zinu kuri netīrumi kritīs nost vieglāk.. ak šausmas kā es gribu tos dabūt nost no sevis..
Esmu tik laimīgs šobrīd, par savu apķērību- kas man ļauj šo visu saprast.. Piedod lūdzu, ja tev liekas ka es leju ūdeni..
Tev pavisam noteikti ir cita perspektīva uz šo. Un tas ir labi.
Nu jā.. visdrīzāk šis viss uz ko Tu tagad skaties - diezgan krindžīgi ne.. kaut kāds čalis, kas kaut ko baigi gudri dirš.. dzīves jēgu atklājis.. wooptidoo!! Bet nu cerams pēc montāžas šitais būs estētiski baudāmāks.. Lūdzu esiet maigi - šis ir mans pirmais monologs.
Un pēkšņi Jēzus liekas tāds sakarīgs čalītis, un ja Tev tas neliekas pieņemams - the joke's on you. Viss ir pieņemams. Viss ir mīlestības vērts.. pat tas nelietis, kas Tev pāri nodarīja.
Bāc.. es kādu brīdi jau par šito biju domājis.. un te nu mēs esam..
Dzīvē esmu nedaudz ..kā tagad stilīgi teikt.. autisks? sociāls invalīds? ..nu kaut kas uz to pusi.. nu man vismaz tā pašam liekas.. whatever.. mākslinieks!
Man gan patiesībā pirmais Ayas trips radīja nedaudz savādākas domas, kā tās ko mēģināju tikko izklāstīt, bet šeit - šajā realitātē to nav reāli pierādīt..
Atspulgi un šķautnes ok, that kind of makes sense šeit un tagad - esot.. bet tā vīzija, šeit liekas kā sapnis, lai gan to piedzīvojot - viss bija tik pat īsts.
Šis ir mans iznāciens - Jūs visi mani draugi, gaidat, kad es beidzot apjēgšu kur atrodos un tiks sperts nākamais solis.. un jūs jūtat man līdzi un gaidat un cerat un aicinat tuvāk gaismai tuvāk pie manis paša. Šeit realitātē jūs gan uzvedaties pavisam savādāk.. šeit Jūs uzvedaties kā es.
Es esmu galvenais varonis - šajā piedzīvojumā - visa šī pasaule ir radīta priekš manis gluži kā trūmena šovā, jūs visi esat jau sen pamodušies un es vienīgais esmu tas aizmigušais.. vai tas maz ir iespējams?
Šeit - realitātē, tas liekas tik neiespējami.. bet es esmu pārliecināts ka es Jūs tur redzēju - tajā savā Ayas tripā tik skaidri - tur otrajā pusē..
Lai vai kā.. pienāks laiks mums visiem tikties bez maskām un apsveikt vienam otru par paveikto un sasniegto - iedomājies cik sireāli tas būs kad viss šis lielais pasākums būs beidzies un MĒS kļūsim par ES!!!
Visas šķautnes sanāksim kopā, skatuves aizkulisēs - kā pēc izrādes beigām uz afterparty.. Apspriedīsim paveikto un ar lielu kosmisku orgasma sprādzienu radīsim paralēlu pasauli ar jauniem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem, kas mūs vedīs vienu pie otra no jauna..
Tas viss jau notiek.
Tā kā nu jā.. tripojiet atbildīgi.
|