It kā no vienas puses varētu te nesēdēt un netērēt savu ārkārtīgi dārgo laiku, bet gulēt aiziet es nevau. Un ne jau tādu izcili muļķīgu iemeslu dēļ, kā piemēram, ka nenāk miegs vai, kaut vai, ka ir jādaskatās kkāda stulba filma, vai, ka ir jāizdzer vēlviens aliņš un jāsagaida, kad visi beidzot notīsies, nē. tas ir tāpēc, ka negribas mazgāties. un mazgāties, tas vēl nebūtu nebūtu nekas, doma par zobu tīrīšanu vispār iedzen šausmās. un ne jau tāpēc, ka man tur, teiksim, būtu bail no ūdens vai patiktu drusku smirdēt - nē, tas ir tāpēc, ka man ir tā siltā, mīlīgi jaukā sajūta, kad šausmīgi nāk miegs un gribas tikai izsteiept kājas un aizvērt acis, un... jā, un, piedevām, ar visām drēbēm un vislabāk virs segas. bet ir absolūti skaidrs, ka tiklīdz es ielikšu kaut mazo pirktiņu ūdenī, šīs tīkamās, lai arī nedaudz mokošās sajūtas būs, kā ar roku, un man nāksies kārtējo reizi iemigt pusplikai un ar piparmētru garšu mutē.
tad vēl ir otra lieta - es nevaru aiziet uz virtuvi uzpīpēt. un ne jau tāpēc, ka tur sēdētu sencis un runātu pa telefonu ar papmāti, pat ne otrādāk, arī tāpēc nē, ka nebūtu cigarešu vai tamlīdzīgi. nē, ko domājies, tas ir tikai tāpēc, ka man patīk tā kņudēšana vēderā un vieglais reibums un visas pārējās fīčas, ko dod cigarešu atlikšana. tad var, piemēram iztēloties, kā tu varētu sēdēt uz poda un pīpēt. mēs gan, protams vannas istabā nepīpējam, un vispār, man liekas, ka kautko tik perversu varēja izdomāt tikai amerikāņu astoņdesmito gadu režisori, bet lai nu kā. varētu arī vannā, teiksim, tad tas būtu tas selindžera stāsts, kur visi varoņi, manuprāt, bija pārpīpējuši pēdējo jēgu. galu galā tā pat es tomēr pīpēšu un tas pirmais dūms, kā vienmēr būs pretīgs, un tam sekos tā murgaini paranoiskā sajūta...
labi, es eju pīpēt, tas sabojās gan to miega fīču, gan kņudēšanu, gan, visticamāk, arī piparmētru garšu.