aabols' Journal

Slinkums nav tik darba spars.
Varētu reizi gadā ielikt vienu ierakstu par atgriešanos. Saņemt sveicienus, sajusties vajadzīgam un atkal nolīst. Patīkami, patīkami.

Taču šoreiz, es parunāšu par vecumu un izvēli. Jā nesmejieties, bet es esmu nonācis vienās no tām dzīves rituma slūžām. Nākamās būšot pēc desmit gadiem, taču tās parasti vairāk saista ar jaunām meitenēm, ātrām mašīnām un smalkiem ādas dīvaniem, pret ko man absolūti nav nekas iebilstams. Šīs vairāk ķer to apjēgšanu par lietu svarīgumu un mazsvarīgumu, ko gribētu darīt, ko nē, un kaut kāda viedokļa nostiprināšanos (klasisko, es gudrs visi citi lohi, jeb otrādi, es pat nepieminēšu). Labi, runāšu konkrēti. Darbs nav medusmaize, da jebkāds, tas skaidrs, un kā cienījams cilvēks Jānis Joņevs teica: "Neviens te nav nācis labi justies", bet lūk man tomēr šķiet, ka kaut kā var izdomāt, lai darbs būtu pietuvināts patikšanai un gandarījumam. Labi, teikšu vairāk, man pat ir iespējas un idejas, ko darīt un kā, taču trūkst tās sasodītās drosmes, kura netrūka pāris gadus atpakaļ. Un tad sanāk, ka lūk prātuļojos un domāju visādi, kā būtu, ja būtu. Bet laiciņš iet. Varbūt nevajag ņemt aubē, un klusi čunčināt tālāk, jo dotā situācija uz vispārējās bēdu ielejas fona ir Spoža. Īsāk sakot jūtu, ka pienācis svarīgā tipa brīdis spert vai nespert soli, kas tieši ietekmētu turpmākos gadus, nu protams veiksmīgos un sasodīti daudzos.

Ā, satrp citu, jaunais Liturgy diezgan labs. Vismaz darbam.

Current Music: Generation : Liturgy