Šodien atcerējos, ka kādreiz man ļoti patika grupa R.A.P., tagad šos klausos un nav tā vilšanās, kas reizēm mēdz būt 'meklējot zudušo laiku'. Tiešām decent mūzika, kas veido ļoti patīkamu darba fonu.

Push the Sky Away ir tieši tas, kas šobrīd bija vajadzīgs. Lielisks albums! Nevaru beigt apbrīnot Keiva spēju rakstīt TĀDUS tekstus un grupas spēju radīt TO noskaņu mūzikā. Tiešām pilnīgi perfekti.

Dzīve ir grābekļu lauks. Jāiet uz priekšu arī tad, ja uzkāp uz viena, otra un trešā grābekļa. Jo pēc kāda grābekļa trieciena tu sapratīsi, ka jānoņem acu aizsegs. Kaut arī tas nozīmē, ka ieraudzīsi visus tos grābekļus sev apkārt un to dēļ sākumā baidīsies spert soli tālāk, tieši tad tu sapratīsi, ka jāiet uz priekšu, taisni cauri tiem. Var jau censties nocelt grābekļus savā ceļā pa vienam vien, bet, kamēr lieksies pēc viena, var gadīties, ka tieši tavā priekšā kāds noliks otru. Un tāpēc ir jāiet cauri. Kaut arī ir bail, kaut arī var gadīties, ka sāpēs.

Es esmu tur, kur 'nahuj nē?!' un 'nu i' nahuj!' nedarbojas un ir palicis tikai 'nahuj'
tāds, kuram nevar pielikt pieturzīmi, jo iekšā ir pārāk daudz

"Visas sajūtas"
Tieši tā šobrīd ir. Tik daudz sajūtu, ka ir teju tā, it kā to nebūtu nemaz. Jūtu kaut ko tādu, ko nekad vēl neesmu jutusi.

Notiesāju granātābolu un galva palika uz pusi vieglāka vismaz. Tātad nejauko sajūtu norakstu uz nepareiziem spiedieniem (jo vainīgā atrašana ir svarīga, ja! :D )

Nezinu, vai pie vainas neierasti agrā celšanās, abi augošie gudrības zobi, vai kreizī laikapstāklis, bet šodien man galva kā spainis. Īpaši pēc tam, kad visa diena aizvadīta spiežot laukā no sevis maksimālo pozitīvismu divās pētījuma prezentācijās. Tagad, knibinot granātābolu, paskatīšos The Walking Dead un laikam iešu gulēt. Rīt tāpat agri jāceļas un vispār veeeh.