Šodiena, ar augstajiem, ātri skrienošajiem mākoņiem, liek domāt par pirmo sniegu. Nu arī bērzu birzs pretī mājai ir lielākoties kaila un zāle ieņem rūsganu krāsu un saplok acīmredzami. Ir auksti. Jāpaceļ džempera apkakle, jāizstiepj piedurknes un jādzer pelašķu tēja ar medu.

Ā, un vēl bēdāšanās kontekstā es gribēju piebilst, ka pirms diviem mēnešiem pasūtīju draudzenei dzimšansdienā dāvanā grāmatu, kas ir viena no skumjākajām un tajā pašā laikā skaistākajām un jaukākajām grāmatām, ko esmu lasījusi. Bet vēl joprojām man ik pa laikam jādomā, cik ļoti okej ir dāvināt grāmatu, puse no kuras liek galīgi raudāt. Plus vēl man jādomā par iespēju, ka viņai nepatiks, bet viņai taču nedrīkst nepatikt, jo tā grāmata man ir tik mīļa. Nu ja. Stāsts par īpašām lietām, īpašiem cilvēkiem un īpašām attiecībām.

Pēdējā laikā man liekas, ka gāžas no iekšām laukā viss, kas iekšā turēts un nekāds dead and cold on the outside vairs nestrādā, tik bieži sabēdājos un saraudos par visādām lietām, kas notiek pasaulē. Nez, iekšējai taisnības cīnītājai apnicis ciesties vai vienkārši PMS :D (<-- šī ir reference uz inside joke, par ko jūs neko nezināt, bet es par to atcerējos un vajadzēja pierakstīt)

ELLĒ JĀ! Darbiņš sanāk smuki pēc tam, kad pašreizējais būs nobeigts ^.^

Daaaaamn, pasniedzēja piedāvāja fantastisch darbu - turu īkšķus, lai tā sākums būtu pēc pašreizējā darba beigām! :)

Atverot Illustrator CS6, tāda sajūta kā Ziemassvētkos ^.^

Ā, un šorīt pamostoties atcerējos sapņoto, kas man ir baigais notikums, jo parasti es sapņus neatceros. Sapņoju, ka visi man svarīgie cilvēki ir kopā ar mani laukos un tas bija tik sasodīti priecīgi un jauki. Viss beidzās ar to, ka iedomājos, ka žēl, ka mīļcilvēks ir ārzemēs, nevis šeit, un tad viņš negaidīti ieradās ciemos un mēs cieši, cieši apskāvāmies. Pamodos apskāvusi segu un sajutos piečakarēta :D