šodien grūti elpot. mokošā sajūta, ka smoku, lēni un nemanāmi izgaistu. pietiekami lēni, lai neviens nepagūtu pamanīt. no tā man visairāk bail, ka to varētu nepamanīt. man vispār ir bail no pārmaiņu nepamanīšanas. tāpat bail no jaunu dienu atnākšanas, arī tās ir pārmaiņas savā veidā. vienmēr gribas pamosties pirms modinātājpulksteņa, lai pagūtu apjaust, ka es esmu..tieši te un tagad. šovakar nemaz negribas palikt telpās. palikt darbiem pieblīvētajā istabā un justies kā kartona kārbiņā ieslodzītam kustonītim. un lietuslāses aiz loga rada to apburošo noskaņu.

es gribētu tev piezvanīt un pateikt to, ko tā arī nepateicu. tikai man mazliet bail, ka tu varētu kaut ko sacīt. nevajag. es negribu, lai tu ko saki. man bail izdzirdēt tavu balsi tā šķietami tuvu, bet apzināties, ka tik daudz no tevis kā pagaisis vadu tīmekļos un plastmasas klausules mehānismos. tu vienmēr esi bijis tik tālu, lai gan nepiekāpīgi apgalvoji, ka tā esmu es, kas tālu.

nevaru ciest tādas dienas kā šī. šodiena mani nomāc, nospiež, nosmacē. baidos palikt vienatnē, baidos no nakts, kad tas klusums ir tik skaļš, ka bail elpot, kad tumsa un tukšums visapkārt ir rokas stiepiena attālumā un jebkāds apgaismojums šķiet pavisam neiederīgs. tikai nodzēst gaismu, nopūst sveces, apdzēst vīraku un atdoties tumsai. ļaut tai sevi apņemt kā lielai žņaudzējčūskai un lēnītēm nonākt tās siltajā, maigajā rīklē.

es ceru, tu šonakt neatstāsi mani vienu. ceru, ka tu būsi kaut kur starp cipariem, vadiem un tukšumu.

zoostacijas bērnu noskaņojums. kūstošais, šķīstošais sniegs pat īsti negribot uzliek par pienākumu būt tā. stundu pirms celšanās varētu noskatīties to filmu, pie grāmatas laikam vairs neizdosies tikt. lietus.