Jūtos kā tādā Kusturicas filmā - man mirst kaķis, draudzenei dzimst bērns un ar visu to ir tāda baigā dzīve. Reizē sirreāla un ļoti (klāt)esoša sajūta. Viens no tiem brīžiem, kad apzināties, kas esi, kas varēji un vari būt. Tāds brīdis, kā stāvot pie lauka ar svaigi sasnigušu sniegu un ievelkot dziļi plaušās gaisu PIRMS.