Stāstu sev, ka man nav vajadzīgs cilvēks, kurš nedēļas laikā spēj nonākt no runāšanas par kopīgiem ilgtermiņa plāniem līdz absolūtam komunikatīvajam klusumam bez jebkādiem paskaidrojumiem par to, kāpēc tā. Bet tajā pašā laikā nezinu, kā MAN nonākt no tiem ilgtermiņa plāniem līdz mieram bez tiem. Un vēl galvā maisās jautājums, vai es vispār jebkad uzzināšu, kas, pie velna, notika. Varbūt tikai likumsakarīgi, ka "padsmitgadnieciskas", teju šķebinoši saldas romances beidzas "padsmitgadnieciski". Jā, atvadu vārdi neko nemaksā, bet tomēr ir ļoti dārgi, to no šīs pieredzes droši varu paņemt nākotnei.