Pēdējā laikā mācos no jauna novērtēt to sajūtu, ka dienā par maz stundu, jo būtībā jau tas nozīmē, ka dzīvē notiek tik daudz visa kā forša un aizraujoša, ka atliek vien izvēlēties un ik pa laikam atgādināt sev, ka nekas traks jau nenotiek arī tad, ja kādā brīdī izrādās, ka izdarītās izvēles varbūt nav bijušas pašas prātīgākās vai veiksmīgākās. Jā, vienkārši jāmēģina paņemt no visām lietām tas labākais un jāizvērtē un jāmācās no ne tik labā. Un es zinu, ka šis izklausās tā it kā es būtu baisākais hipijs, bet, ziniet, ir tiešām tiešām forši beidzot varēt neatteikt mīļcilvēkiem tikšanās, spēt kvalitatīvi socializēties, iet uz pasākumiem, kas nav tikai profesionāli vērtīgi, bet ir arī (un varbūt tikai) tuvu pie sirds un tā. Tajā pašā laikā nevaru noliegt, ka, redzot un dzirdot augstskolu reklāmas par pieteikšanos studiju programmām, pavīd doma par to, kā būtu studēt tālāk vai studēt vēl kaut ko citu klāt, jo man patīk mācīties un noteikti ir lietas, kas būtu noderīgas apvienojumā ar esošajām prasmēm un zināšanām. Tā ka, kas zina, varbūt pēc pāris gadiem patiešām varētu vēlreiz to visu, jo, lai arī cik grūti brīžiem (īpaši pēdējā pusgada laikā) bija, tagad, kad emocionālais sakāpinājums (vai, precīzāk būtu teikt, pazeminājums) ir aprimis, tomēr nav tā, ka kaut ko nožēlotu; skaists laiks, skaistas pārdomas un idejas, skaisti cilvēki. Jā, pavisam noteikti bija vērts. Dzīve, tu esi lieliska!