Ak jel, kad darba vadītājs aizceļojis uz ārzemēm, kļūst acīmredzams, tiešām cik labi ir, kad var satikties klātienē un izrunāt lietas, citādi sūtu e-pastus ar memuāriem 3 lapu garumā :D No otras puses jāteic, ka savi plusi arī tam ir, jo tas nozīmē, ka visas domas, kas rodas, patiešām tiek pierakstītas un neizkrīt no prāta nebūtībā.
Vispār tagad visu laiku ir tā aizrautības sajūta, ko ilgu laiku nevarēju dabūt sava maģistra sakarā (akadēmiskais nogurums, ibio), tā lauka darba "garša" (patiesībā arī burtiskā nozīmē, hohoo), kas urda katru dienu celties un darīt tālāk, tālāk. Tagad vienīgais, par ko joprojām ir satraukums, ir, vai pietiks laika visu kvalitatīvi uzrakstīt, jo ir jau man tas laika grafiks tāds diezgan līdz ar matu galiem un tas nozīmē, ka priekšā daudz negulētu nakšu, bet ir jāvar un ir jāizdara. Ne tāpēc, ka vajag, bet tāpēc, ka ļoti, ļoti gribas, kas ir pati labākā sajūta nudien.
Vēl kaut kā sanācis tā, ka, pat neraugoties uz visu darbu daudzumu, tuvākajās nedēļās ieplānotas daudzas foršas satikšanās un pasākumi, par ko arī neizsakāms prieks, jo, piemēram, pilnīgi negaidīti draudziņš, kuru neesmu vai kādus 2 gadus satikusi, ierosināja, ka vajag taču beidzot ieplānot tikšanos, ja reiz ir tā, ka ikdienā mūsu ceļi vairs tā vienkārši nekrustojas. Jā, baigais prieks un pozitīvisms!