cik ļoti viegli patiesībā ir aizmirst ikdienā nesaskaroties, nedomājot, nekavējoties atmiņās. cik viegli ir aizmirst brīdī, kad tas kļūst izdevīgi. cik viegli ir tad, kad sāc ļauties sajūtām, nedomājot par sekām, dzīvojot mirklim. un cik viegli tad ir pazaudēt robežu, kas nošķir tevi no apkārtējā. ir pat ļoti viegli ļauties vieglumam, pat apzinoties, ka tas ļauj ieslīgt sevī arvien dziļāk un dziļāk, pat apzinoties, ka ar katru momentu sāpīgāks kļūs brīdis, kad vieglums būs izsmēlis sevi un vajadzēs atsākt domāt par nākotni. pagaidām vēl mēs apzinamies, pagaidām mūsos vēl ir atmiņas, mūsos vēl ir sāpes un reizēm mums vēl acīs ir skumjas. un tā tam arī ir jābūt. pirmkārt mums jābūt ir katram pašam.

mēģināju atcerēties to pēdējo. un nespēju. itin nekādi. atcerējos, ka toreiz domāju, ka nekad nekad nespēšu aizmirst, bet ar katru nodzīvoto mirkli atmiņas izbālē. dažas jau pagaisušas pavisam. uz neatgriešanos. iespējams, ka tā arī labāk. laikam arī skumju vairs nav. neliela nostaļģija. tas arī viss.

dažām sajūtām lemts saglabāties uz mūžu. dažas pagaist pavisam drīz, tikko kā parādās kaut kas, kas spējīgs novirzīt domas. tāpat ir arī ar cilvēkiem, kas ienāk viens otra dzīvēs. dažu vārdus tā arī neizdodas iegaumēt. par dažiem atceras tikai tos satiekot, vai izdzirdot sarunu par tiem. daži vienmēr paliek atmiņās. kaut tikai tajās. cilvēki, kuri jau no pirmās sastapšanās reizes saistīti kā ar neredzamu pavedienu. reizēm iznāk pieķerties pat nepazīstamiem cilvēkiem, tikai tāpēc, ka viņi kaut ko simbolizē, viņi ir saikne ar pasauli. tādas saiknes ir nepieciešamas, lai neaizmirstos dzīvot. lai neaizmirstu par sevi.

vientulība ir biedējoša. ne no kā cilvēki nebaidās tik ļoti kā no vientulības. arī sociopāti, ciniķi, nihilisti. jā, patiesībā viņi laikam baidās visvairāk, tādēļ ap sevi būvē sienas, kurām jāattur ikviens no ieiešanas viņu sirdīs, viņu dzīvēs, jo nekad nedrīkst izslēgt iespēju, ka var pienākt brīdis, kad viņi no tām varētu iziet. tad jau labāk neriskēt, lai nenāktos ciest. bet vai tas ir to vērts? nezinu. ne jau es uz to varu atbildēt. nedomāju, ka vispār kāds var. -tas, kas mūs nenogalina, padara mūs stiprākus- nevaru, nevaru tam piekrist. tas mūs nogalina lēni un mokoši, krājas pa daļiņām, saēd no iekšienes. tas viss negatīvais, ar ko nākas saskarties. un tomēr, diez vai tas ir to vērts, atteikties no laimes, prieka, mīlestības, lai nesagādātu sev sāpes. kāda jēga no tik konstantas dzīves, tā taču būtībā ir tā pati stagnācija.

ir briesmīgi, ja nav pat ko atcerēties. ne visas atmiņas izbālē laikam ejot, ne visi cilvēki aiziet, atstājot vienus un salauztus. ne visam jābūt perfektam.