Kādēļ draudzība vienmēr veidojas starp vismaz trīs cilvēkiem? Kādēļ pilnīgi vienmēr šie cilvēki ir pavisam pavisam atšķirīgi? Vai vispār eksistē divi vienādi cilvēki vienā laikā? Kādēļ agrāk vai vēlāk rodas nesaskaņas starp dažiem no iesaistītajiem cilvēkiem un beigās visi iznāk iesaistīti, bet kādam tomēr jāuzņemas vidutāja loma? Kādēļ lomu sadalījums nevar būt mainīgs? Kādēļ cilvēki tā baidās pazaudēt citus cilvēkus, un vēl vairāk baidās atzīt, ka tā ir? Kādēļ draudzība starp vīriešiem un sievietēm ir tik piņķerīga lieta, jo īpaši, kad iesaistīti vairāk kā divi cilvēki (un, kā jau tika noskaidrots sākumā, tā ir vienmēr)? Kādēļ vienmēr atrodas kāds, kas draudzību starp vīrieti un sievieti pārprot (un šādi cilvēki tiešām atrodas vienmēr, arī tie, kas draudzējas..)? Vai vispār ir spējīga pastāvēt tikai draudzība starp divu dzimumu pārstāvjiem? Un kādēļ vienmēr ir noslēpumi (nekad vienā draugu kompānijā neatradīsies trīs cilvēki, kas zinātu tieši to pašu viens par otru)? Un beidzamais, kādēļ bez draugiem ir tik grūti dzīvot (kaut vai bez apziņas, ka viņi kaut kur ir)?

šovakar tāds burvīgs piektdienas vakara noskaņojums. skan ļoti daudz pavisam klusas Tori Amos mūzikas, visapkārt klusums. mazliet miegains, mazliet laisks, mazliet skumīgs un nostalģisks garstāvoklis. pārdomas par pagājušo un esošo. iekšējas atvadas no aizgājušā laika un visa, kas tam piederīgs. doma par jauko, cerams, rītdienu (naivais pašapmāns- mans pēdējais kokteiļa salmiņš, zinu, ka rītdiena nebūs viegla, visticamāk jutīšos nomākta). domāju par pagājušo vasaru. burvīgākā vasara, kāda man jebkad bijusi.

Šovakar esmu skaista. =)