Sirds čuksti klusumā...

'Stressed' is 'Desserts' spelled backwards

Dzeršanas pakāpes jāmēra teletūbijos - vispirms atnāk Tinkijs_Drinkijs un piedāvā iedzert. Tadnāk La-Lā un Tev gribas dziedāt. Tad atnāk Po un Tev viss ir pofig. Un Tu atrubies pie tualetes poda. Nedod dievs kamēr Tu tusē ar Po var atnākt Dipsijs!!!!!

Viņš ir no Putekļiem, Miega un Piena. No balta Saules un Eņģeļa eliksīra. No Dieva pieskāriena. No Mūsu elpas un Dvēseles upēm. Viņš ir no Skaidrības mirkļiem un Enerģijas bāzes. Viņš ir mūsu neatdalāma, bet Pastāvīga šūniņu sala. Viņs ir no Miera, Neizzināmas pievilkšanās un bezgalīgas saskarsmes vielas. Viņš ir Mīļuma, Patstāvības gribošs knipucītis. Tik maziņš, ka lielākā cilvēka doma ir sīciņa viņa acu skatiena priekšā. Viņš nāk no turienes, kur cilvēka atmiņas un prāts nesniedzas. Viņā ir sajaukušies Debesu un Zvaigžņu gabaliņi. Viņš ir atnācis nelūdzot, viņš Tevi pieņem neprasot un Mīl nedalot! Viņs ir Jauna Dzīvībiņa. Viņš IR!!!Tas ir MūSU dēliņš...

"Where Are You Christmas"

Where are you Christmas
Why can't I find you
Why have you gone away
Where is the laughter
You used to bring me
Why can't I hear music play

My world is changing
I'm rearranging
Does that mean Christmas changes too

Where are you Christmas
Do you remember
The one you used to know
I'm not the same one
See what the time's done
Is that why you have let me go

Christmas is here
Everywhere, oh
Christmas is here
If you care, oh

If there is love in your heart and your mind
You will feel like Christmas all the time

I feel you Christmas
I know I've found you
You never fade away
The joy of Christmas
Stays here inside us
Fills each and every heart with love

Where are you Christmas
Fill your heart with love

Četri pasaules brīnumi ko dara sievietes! - Asiņo bez ievainojuma. Dod pienu neēdot zāli. Mīkstu padara par cietu. Paliek mitra bez ūdens.

- Labdien, - viņa teica.
- Labdien, - pieklājīgi atbildēja mazais princis, lai gan neviena neredzēja.
- Es esmu šeit, - teica kāda balss zem ābeles.
- Kas tu esi? - vaicāja mazais princis. - Tu esi ļoti skaista...
- Es esmu lapsa, - lapsa atbildēja.
-Nāc parotaļājies ar mani, - uzaicināja mazais princis. - Man ir skumji...
- Es nevaru ar tevi rotaļāties, - teica lapsa. - Es neesmu pieradināta.
- Piedodiet, - sacīja mazais princis, bet brīdi padomājis, piebilda:
- Ko nozīmē "pieradināt"?
- Tu neesi šejienietis, - teica lapsa, - ko tu meklē?
- Es meklēju cilvēkus, - atteica mazais princis.
- Ko nozīmē "pieradināt"?
- Cilvēkus, - lapsa brīnījās, - viņiem taču ir šautenes, un viņi medī. Tas ir ļoti nepatīkami! Un vēl viņi audzē vistas. Tas ir vienīgais labums. Vai tu meklē vistas?
- Nē, - atteica mazais princis. - Es meklēju draugus. Ko nozīmē "pieradināt"?
- Tas ir pārāk aizmirsts jēdziens, - atbildēja lapsa. -Tas nozīmē "nodibināt ciešas saites"...
- Nodibināt ciešas saites?
- Protams, - sacīja lapsa. - Pagaidām tu manās acīs esi tikai mazs zēns, kas līdzīgs simt tūkstošiem citu. Un tu man neesi vajadzīgs. Bet arī es tev neesmu vajadzīga. Tev es esmu tikai lapsa, kas līdzinās simt tūkstošiem citu lapsu. Bet, ja tu mani pieradināsi, mēs būsim vieni otram vajadzīgi. Tu būsi man vienīgais visā pasaule. Es būšu tev vienīgā visā pasaulē.
- Es sāku saprast, - teica mazais princis. - Ir kāda puķe ... man šķiet, ka viņa mani pieradinājusi...
- Tas ir iespējams, - atbildēja lapsa. - Uz Zemes viss iespējams...
- Nē, tas nebija uz Zemes, - iebilda mazais princis. Lapsa likās ļoti ieinteresēta:
- Uz kādas citas planētas?
-Jā.
- Vai uz tās planētas ir arī mednieki?
-Nē.
- Tas ir interesanti. Un vistas?
-Nē.
- Nekas pasaulē nav pilnīgs, - nopūtās lapsa. Bet tad viņa atgriezās pie aizsāktās domas:
- Mana dzīve ir ļoti vienmuļa. Es medīju vistas, cilvēki medī mani. Visas vistas līdzinās cita citai, un visi cilvēki līdzinās cits citam. Tad nu es mazliet garlaikojos. Bet, ja tu mani pieradināsi, mana dzīve kļūs saules pilna. Es pazīšu soļu troksni, kas atšķirsies no visiem citiem.
Pārējie soļi liks man noslēpties zemē, tavējie - kā mūzika aicinās mani ārā no alas. Un tad vēl - skaties! Vai tu redzi tur to kviešu lauku? Es neēdu maizi. Labība man nav vajadzīga. Labības lauks man neko neatgādina. Un tas ir ļoti skumji! Bet tev ir mati zelta krāsā. Tas būs brīnišķīgi, kad tu būsi mani pieradinājis! Kvieši, kas arī ir zeltaini, man atgādinās tevi, un es iemīlēšu vējā šalcošo druvu ...

Lapsa apklusa un ilgi raudzījās uz mazo princi.
- Lūdzu ... pieradini mani! - viņa teica.
- Labprāt, - atbildēja mazais princis, - bet man nav daudz laika. Man jāatrod draugi un jāiepazīstas ar daudz ko citu.
- Mēs pazīstam tikai to, ko pieradinām, - sacīja lapsa. - Cilvēkiem vairs nav laika neko iepazīt. Viņi nopērk pie tirgotāja jau visu gatavu. Bet, tā kā nav tirgotāju, kas pārdotu draugus, tad cilvēkiem vairs nav draugu. Ja tu vēlies draugu, pieradini mani!
- Kas tad jādara? -jautāja mazais princis.
- Jābūt ļoti pacietīgam, - atbildēja lapsa. - Vispirms tu apsēdīsies zāle - tā patālāk no manis. Es tevi uzlūkošu ar vienu acu kaktiņu, un tu neko neteiksi. Valoda ir nesaprašanās avots. Bet ar katru dienu tu varēsi apsēsties mazliet tuvāk...
Nākamajā dienā mazais princis ieradās atkal.
- Labāk būtu bijis, ja tu ierastos vienā un tajā pašā laikā, - sacīja lapsa. - Ja tu, piemēram, nāc pulksten četros pēcpusdienā, tad es jau no trijiem sākšu justies laimīga. Jo tuvāk nāks norunātā stunda, jo laimīgāka es būšu. Pulksten četros es jau sākšu bažīties un uztraukties, jo būšu atklājusi laimes vērtību! Bet, ja tu nāksi, vienalga, kad, es nezināšu, cikos savā sirdī sākt gatavoties ... Nepieciešams savs rituāls.
- Kas tas ir rituāls? - vaicāja mazais princis.
- Tas ir kaut kas sen aizmirsts, - atteica lapsa.
- Tas ir kaut kas tāds, kas padara vienu dienu atšķirīgu no visām pārējām, vienu stundu atšķirīgu no visām citām. Maniem medniekiem arī, piemēram, ir savs rituāls. Ceturtdienās viņi iet dejot ar ciemata meitenēm. Ceturtdienas tad nu ir burvīgas dienas.! Es eju pastaigāties līdz pat vīnogulājiem. Bet, ja mednieki ietu dejot, kad pagadās, visas dienas būtu līdzīgas cita citai, un man nemaz vairs nebūtu brīvdienu.
Tā mazais princis pieradināja lapsu, un, kad tuvojās šķiršanās stunda, lapsa sacīja:
- Es raudāšu.
- Tā ir tava vaina, - iebilda mazais princis, - es tev nebūt nevēlēju ļaunu, bet tu pati gribēji, lai es tevi pieradinu ...
- Protams, - sacīja lapsa.
- Bet tu taču raudāsi! - teica mazais princis.
- Bez šaubām, - atteica lapsa.
- Tad jau tu neko neiegūsti!
- Es iegūstu gan, - sacīja lapsa, - atceries zeltainos kviešus.

(Antuāns de Sent-Ekziperī (1900-1944) )

Kāpēc gan es ļāvos pieradināties?

CHILDREN

Come to me, O ye children!
For I hear you at your play,
And the questions that perplexed me
Have vanished quite away.

Ye open the eastern windows,
That look towards the sun,
Where thoughts are singing swallows
And the brooks of morning run.

In your hearts are the birds and the sunshine,
In your thoughts the brooklet's flow,
But in mine is the wind of Autumn
And the first fall of the snow.

Ah! what would the world be to us
If the children were no more?
We should dread the desert behind us
Worse than the dark before.

What the leaves are to the forest,
With light and air for food,
Ere their sweet and tender juices
Have been hardened into wood,--

That to the world are children;
Through them it feels the glow
Of a brighter and sunnier climate
Than reaches the trunks below.

Come to me, O ye children!
And whisper in my ear
What the birds and the winds are singing
In your sunny atmosphere.

For what are all our contrivings,
And the wisdom of our books,
When compared with your caresses,
And the gladness of your looks?

Ye are better than all the ballads
That ever were sung or said;
For ye are living poems,
And all the rest are dead.

(Henry Wadsvord Longfellow)

Kāpēc tam vajadzēja notikt?! Ko viņa bija nogrēkojusies? Dievs, kādēļ tu 4 bērniem atņēmi mammu?! Jaunākajaqm ir tikai 12 gadi. Nu un, ka pārējie bērni ir relatīvi pieauguši... viņiem tāpat vajag mātes mīlestību. Kā tā var būt, ka pēkšņi bērni paliek bez mammas?!?!??!?!?!?!!?!?!?!!?!?!?! gribas kliegt un skriet sienā! Man tas ir nedaudz par grūtu... ko es te muldu? daudz... daudz par grūtu.... es vēl nevaru aizstāt mīļo mammu 12gadīgam zēnam, arī viņa 16gadīgajai māsai ne... es to vienkārši nemāku... bail pat domāt, kas ar viņiem notiks, ja drīzumā nāksies zaudēt arii omi, jo viņa jau ir gados, un meitas traģisks zaudējums tomēr ir trieciens.... gribu raudāt...nedrīkst, jābūt stiprai, lai Zaķis spētu izturēt... bet es nevaru... ausīs skan viņa, otrdien pie slimnīcas teiktie vārdi: "viss,.... nebūs vairs mammītes..." Viņam ir tikai 21... viņš vēl ir par jaunu, lai paliktu bez mammas.... negribu...negribu....negribu neko darīt, negribu neko dzirdēt... ceturtdien bēres... nozemes esi nākusi, par zemi tev jāpaliek....bet kā lai ar to samierinās tuvinieki? ... grūti ar visu tikt galā... pēdējā gandrīz gada laikā šī ir pirmā reize, kad aizmigšu viena...viņš ir tik tālu... Jūrkalnē... gribu glāstus...gribu apskāvienus.... pārāk grūti... jāmierina citus... jāpalīdz organizēt... jākopj sunīti, kurš prasa milzumdaudz uzmanības... jāmācās... jā, jāmācās... tur nu gan būs galīgi dirsā... kursadarbu jānodod pēc pāris nedēļām, bet tas nav pat iesākts un man nav pat sajēgas ko, kā un, galvenais, pa kuru laiku rakstīt, šādi tādi parādi arī krājas... nav spēka... jāiet tik gulēt...spilvens būs slapjš, bet vismaz viņš to neredz.... viņš guļ Jūrkalnē... Dievs, kāpēc?!?!?!?!?!?!!?!?!?!?!!?!?!?!?!?!

Mana drauga mammai nesen palika tikai 42 gadi, bet ceturtdienas rītā viņai palika slikti un viņa zaudēja samaņu. Slimnīcā konstatēja galvā asins izplūdumu. Par laimi izplūdums nav liels, piektdien viņai bija operācija, bet tā arī viņa nav nākusi pie samaņas. Neliels uzlabojums jau ir, bet tomēr stāvoklis ir smags. Kopš ceturtdienas saimniekoju Jūrkalnē pa viņas mājām un tikai šotdien pārbraucām Liepājā.

Kas ir laime? Laime ir tad, kad 4os rītā beidzu rakstīt savu referātu un ielienu gultā....glāsts, mani cieši apskauj un samiegojies cieshi piespiedies iečukst austiņā: "Es tevi ļoti mīlu!"

2 skaisti lācīši skatās pa baltās mašīnas aizmugurējo logu....tik jauki....gribas viņiem pamāt....smiekli...jautrība...strauja bremzēšana....šoks....trieciens....olas pa visu salonu....šoferītim margarīna trauks klēpī...iela klāta ar sarkaniem un dzelteniem stikliem(plastmasām)...mētājas atlūzas no mašīnām...joprojām šoks....atvieglojums, ka abi esam dzīvi, sveiki un veseli....lācīši joprojām smaida tikai pamāt vairs negribās....trīcošām rokām (tas no šoka) vācu olas pa salonu.... uztraukums - otrajā mašīnā esot bērns....atvieglojums - viss kārtība, mazais laimīgs lēkā pa ietvi...joprojām šoks...gaidām policiju....sazvanām paziņas..sagaidījām policiju....1,5 stundas salām līdz saraksta visus papīrus....laimīgi devāmies mājās...vēl pēc kādām 2 stundām tikai sāku just, ka trieciens ir bijis, jo mugura nedaudz sāp... Morāle - 1)izdzīvo, kas piesprādzējas (visi bijām pisprādzējušies, un neviens neieguva nekādas traumas); 2)sekojiet satiksmes noteikumiem - ziemas riepas IR vajadzīgas - bremzēšanas ceļš bez tām palielinās apmēram 2 reizes. Rezultātā vēl joprojām neliels šoks. PRIECĪGUS ZIEMASSVĒTKUS!!! P.S. Izlasiet, iegaumējiet, bet tālāk nestāstiet ;)

būs barga ziema....tik barga neesot bijusi 15 gadus.....būs traki...jau tagad salstu....būs jāuzbarojas kā tādam burundukam :))

Kādēļ tas tā ir??? Mēs kaut ko gribam, bet tanī pašā laikā zinām (bet vai mēs to sev neesam tikai iestāstījuši?), ka tas nav svarīgi, bet tiklīdz uzzinām, ka kāds to ir dabūjis pirms mums, tad ir lielais kreņķis :((

Šodien ir interesanta diena - atvadas vasarai. Rīt ir 1. septembris. Daudzi dosies uz skolu. Cits - mācīties, cits - mocīties :) , cits ies mācīt (mocīt) citus. Daudzi ies uz skolu pilni neziņas, kā būs, jo šis ceļš tiks mērots pirmo reizi.

Ir tāda īpaša suga - studenti. Arī es piederu pie šis sugas.  Mums 1. septembrī nav obligāta ierašanās uz svinīgo uzrunu (vismaz pie mums tā ir), tāpēc šis datums drīzāk ir pieskaitāms pie vasaras. :)

Ja godīgi, man jau ir apnicis sēdēt mājās, tāpēc jau mēnesi gaidu septembri. Drīz, drīz satikšu kursabiedrenes, varēsim atkal tiranizēt lasītavas apmeklētājus, gulēt lekcijās un kritizēt pasniedzējus.... :)

Vakar biju aizgājusi uz LPA norakstīt lekciju sarakstu. Mani pārņēma dīvaina sajūta .... itkā tikai vakar būtu te likusi exāmenus vai kārtējo reizi nīkusi lasītavā (un slepus ēdusi). 

Piektdien pirmā mācību diena. Ir paredzēta tikai 1. lekcija. Tā pati English grammar pie Grāvelsiņas. Redzēs kā būs šogad. Ja nesapratīsimies -vairs nemocīsimies un rakstīsim iesniegumu. Interesanti ka šajā semestrī mums un Grāvelsiņai ir jāstiekas pirmajiem. Ne mums, ne viņai pirms tam nebūs bijusi neviena lekcija. :) domāju, ka tā ir laba zīme :) :) :)

kā jūs domājat, kāda krāsa sanāks, ja tumši blondos matos iesmērē asinskrāsas krāsojošo šampūnu, kas matos saputojot paliek burkānkrāsā? Uz paciņas bija rakstīts - blondi :)

Sestdiena bija samērā dulla diena - braucām uz Rīgu uz Vitas suņuka izstādi un pēctam uz Ādažien pie Štrausa uz armiju...  Bija jāceļas 4:20, jo Zaķis brauca pēc Gata uz nomu pēc mašīnas.... 5:30 braucām pie Vitas, lai dotos ceļā uz Rīgu.... No Vitas mājām startējām 6os, pirms tam mums gadījās pirmā ķibele - piebraucām pie gata mājām, jo viņam vajadzēja kaut ko vēl paņemt, bet pēc tam nevarējām pielaist mašīnu... pēc 5 minūšu pūliņiem mums tas tomēr izdevās . Uz Rīgu mēs devāmies 2 mašīnās - vienā Vita ar vecākiem un rotiņu vārdā Gerds, un otrā mašīnā mēs ar Zaķi un Gati. Bija doma, ka Saldū Vita pārsēdīsies pie mums - bet neviens nespēja iedomāties, ka tas notiks vēl ātrāk... nedaudz aiz Liepājas mēs lūdzām atļauju apdzīt viņu mašīnu, lai mazliet palidotu... kad atļauja tika dota, mēs īsā laikā attālinājāmies no viņiem un drīz bijām kādus 10 km no Saldus, kad saņēmām no Vitas SMS, ka viņiem mašīna esot saplīsusi.. mēs uzreiz metam savu balto Omegu uz riņķi un dodamies palīgā - braucam un braucam, bet viņu kā nav tā nav... izrādās bijām baigo gabalu aizskrējuši ... kad sasniedzām viņējo mašīnu  noskaidrojām, ka viņiem ir problēmas ar dzesēšanas sistēmu - motors visu laiku pārkarst... mašīnu itkā saveda kārtībā un mēs atsākām ceļu... kad bijām nobraukuši kādus 5 km atklājām, ka atpakaļskata spogulī neredzam vairs otro mašīnu - protams, atkal saplīsusi... Vitucius nervozē un uztraucas, jo viņai ar visu suni jātiek līdz 10iem uz rīgu piereģistrēties sacensībām...sarunājām, ka vita ar visu suni pārsēdīsies pie mums un mēs brauksim tālāk, bet Vitas vecāki centīsies savest kārtībā mašīnu un paspēt uz sacensībām. Tā nu atbīdījām priekšējo sēdekli līdz galam un tur apsēdās vita un nabaga roķiks dabūja sēdēt pie viņas kājām...tā mēs ceļu turpinājām tālāk... pirms Ŗīgas apstājām izstaidzināt suņuku un mēs atkal nevarējām pielaist mašīnu... jau izsmējāmies, ka jāsūta SMS vecākiem, ka tagad mums neiet mašīna  bet tomēr viss nokārtojās... Rīga mums visiem nepatika.. visiem pirmā doma iebraucot pilsētā bija - gribu atpakaļ uz Liepāju... Arī Vitas vecāki galu galā drīz vien ieradās.... Suņu izstāde bija jautra.. turbija suņi dikti daudz suņi... Kā mēs smējāmies, mēs suņus apskatījāmies kādu pusgada normu... apmēram 800 suņuki tur bija... Pēc sacensībām, kur Vita ar Gerdiņu dabūja 3. un 1. vietu, atdevām rotiņu vecākiem, kas devās mājās, un devāmies uz Ādažiem apciemot Štrausu... stundiņu tur paciemojāmies un tad braucām mājās...Izbraucot no Rīgas, iesēdāmies astē "sponsoram" skaistam, melnam Dodžam - tāds skaistulis nebija redzēts... Tā nu mēs lidojām aiz džipa uz 120 -160 km/h un aiz mums uzradās vēl pāris tikpat gudras mašīnas... Lidojot cauri Bikstiem pie ēstuvītes ieraudzījām Vitas vecāku zilo pasātu... tad nu pazvanījām, novēlējām labu apetīti un teicām, ka gaidīsim Saldū. Īsi pirm Saldus mēs izdomājām apdzīt to džipu, jo gribējām viņu redzēt arī no priekšpuses... tas izdevās, bet spidometrs laikam bija līdz galam (galējā atzīme 220).... nu baigais skaistulis bija tas džips!!! Izrādījās, ka arī viņš apstājās Saldū... tur arī viņu nobildējām... Pēc Saldus samērā prātīgi (apmēram 120 km/h) turpinājām ceļu uz mājām... kā par nelaimi pirms Skrundas uzrāvāmies uz  . Kā man tie jāņtārpiņi ir noriebušies!!!! Jau atro reizi uzraujamies un uz to pašu ātrumu.... viņi arī, iebraukuši savu auto krūmos un skatās ātrumu, un kad ierauga kādu pārkāpēju lien ārā un vicina savu zizli . Stulbeņi, Gatis dabūja otro soda punktu  Visādi citādi, šis brauciens bija izdevies.

Nu, tā, kādu brītiņu neesu šeit rakstījusi un šis tas ir noticies un šis tas ir ieplānots....

Galvenais, kas ir noticies, ir - esmu iemācījusies slidot... nu ne tā pilnīgi droši un stabili... bet prātīgi un nedaudz trīcošu sirsniņu... toties pie maliņas nav jāturās.... varu arī laukumam pāri pārslidot :) esmu tik lepna un laimīga :)) Tiesa, kas tiesa, apkritu arī.... tā smuki nosēdos uz ledus... labi, ka Zaķis atsteidzās palīgā...bija grūti tikt augšā.... biju vēl šokā... kā pa brīnumu, dibenu nesasitu, bet zilumi uz plaukstām bija smuki :) .... vēl tagad ir nedaudz redzami ..(kritu es pirms 5 dienām)... kā pa brīnumu, kritiens nav mani sabaidījis...gluži otrādi... es vairs nebaidos krist... vismaz ne tik ljoti kā agrāk... es tā gribu slidot.. izbaudīt to brīvības un lidojuma sajūtu... dievīgi... aizveru acis....  jūtu ledushalles smaržu.. (ledus, nevis sasvīdušo īrēto slidu :) )... dzirdu mūziku...redzu ledushallei raksturīgo gaismu... un jūtu... es slīdu pa ledu...

skumji. ka Zaķa māsas kaķīti nācās iemidzināt... mīļš runcītis bija... bet kaut kādi cilvēki viņam ar riteni pārbrauca pāri... 5 dienas viņš nebija mājās... pirmdien pārnāca, bet nav dzīvotājs  :(

Ārprāc, rīt jāceļas 4os... brauksim uz Rīgu un Ādažiem... būs atkal trakais brauciens :)

Vakar uzzināju par vēl vienu aktivitāti, kas man ļoti patīk - man patīk SLIDOT!!! Tas ir tik jauki... ir jauka sajūta, ja izdodas tikt prom no besīgās, spilgti zilās laukuma maliņas..... gluži pastāvīgi man tas neizdevās... biju susuriņam pie rokas... bet tas ir vēl jaukāk nekā slidot vienai... diez cik stabila vēl neesu... viena varu tikai lēnām slidināties uz priekšu pus metru no maliņas, lai vajadzības gadījumā varētu pieturēties... bet mēs bijām arī laukuma vidū... nu tur uz tā melnā punkta, kur šibu izspēlē.... arī Gatiņš iemācījās... nebija tik traki...tagad gaidām svētdienu... atkal iesim slidot :) Es mīlu savu Susuriņu, dikti dikti.... interesanti, ka sākumā slidojot, ja es turos pie malas, es nevaru paslidot... varu tikai slīdēt uz priekšu...bet ja es turos Susuriņam pie rokas, tad es varu tiiri braši paslidot.... dīvaini, jo es dikti labi zinu, visticamāk, ja es kritīšu, tad Susuriņš arī kritīs līdzi... bet mīļotajam blakus es jūtos daudz drošāk. :)

   Jeeeeeeeeee, šovakar iesim slidot!!!   Tas būs patiešām jautri, jo ne es, ne gatis nemāk slidot - tātad mūsu otrās pusītes varēs mums mācīt :)
šodien būs aizņemta diena, tūlīt jāiet pie zobārsta, tad jāiepērkas, tad jāskrien mājās, jo nāks ciemos Kristiņa. Vakarā slidotava!!! Būs jauki!!!

Labrīt! Esmu piecēlusies un paēdusi brokastis.... gribu vēl.... būs jāiet pameklēt vēl kaut ko... vēljoprojām esmu rīma - visu laiku ēdu.... nezinu, kāpēc tā... parasti tāda rijība man uznāk stresa laikā un arī tad tikai uz dienu vai divām.... tagad man stresi nav un vilka apetīte ir jau ceturto dienu.... nesaprotu....

....nesaprotu, kas notiek.... es visu laiku gribu ēst... tā jau var uzbaroties kā burunduks... ceru, ka tas drīz pāries.... visticamākais, tās ir sekas pēc slimības... nezinu....

Jauki!!! Jauki!!! Jauki!!! Esmu vesela varu iet tusēt, varu nedzert zāles, varu negulēt, varu droši dot buču Susuram, nebaidoties vinju saslimdināt.... Jauki!!! Jauki!!! Jauki!!! Patiesībā es esmu vesela jau labu laiciņu - ceturtdien bijām uz boulingu (I LOVE THIS GAME!!!), sestdienas vakarā pie mums atbrauca Kaspars un svētdien mes visi trīs aizgājām uz ledushalli paslidot. Neticami, bet trīs gados var pilnībā aizmirst slidošanu tā, ka jāsāk atkal no nulles - slīdēšanu gar malu :) . Nebiju jau arī nekāda daiļslidotāja pirms trīs gadiem, bet vismaz bez turēšanās kādu metru no malas es riņķoju pa laukumu, bet tagad - nekā.  :( Bet es nemetu plinti krūmos - drīz iesim atkal :)

 Tas nu ir noticis - esmu slima. Jau trešo dienu guļu gultā   un riju daudzas tabletes , ļoti daudz tabletes ... Man jau ir apnicis visu dienu skatīties televizoru.  vai gulēt.... BORING!!! Bet neko citu es nespēju.........spēka nav, balss arī nav,  kakls ellīgi sāp ..... skumji....

Nedēļas nogale, gan bija jautra -  mēs ar Mīļumu, Vitu un Gati bijām spēlēt boulingu un svētdien paņēmām Vitas zilo Volkswagen Passat   un devāmies, kur deguns rāda.... bijām Jūrkalnē, Kuldīgā, uz rodeļiem un uz Abavu pabraukāties ar laivu un katamarānu.... Viss bija ļoti jauki, tikai es jau piektdienas vakarā biju apslimusi, tāpēc šis brauciens man bija samērā smags un nepārāk veselīgs :)

  Tā nu ir sanācis, ka kādu laiciņu neizdevās šitentā neko ierakstīt -----------> biju prom......Jūrkalnē.... Bija ļoti jauki ----------> atpūtos, izsportojos, sapazinos ar jauniem cilvēkiem un sakārtoju domas.....

Kārtējo reizi apstiprinājās mans līdzšinējais viedoklis: "Ventspils ir pilsēta ar nākotni, bez šodienas un dvēseles..." <-----piedodiet, ja jums ir citāds viedoklis

Jauki....sākas brīvdienas....varēšu atpūtināt nervus ....  

  Vakar pie manis bija baigais burziņš.... izballējāmies... izsmējāmies...atpūtāmies pēc grūtās sesijas... Andris pat gāja peldēt   .... Bija jauki! 

 Sesiju izdevās nokārtot labāk nekā biju cerējusi.... Esmu kursā labākā ---------> tātad septembrī dabūšu stipendiju!!!

  

Šodien man atzinās mīlestībā  

... cik jauki, ka varu atbildēt ar to pašu...

............

jūtos kā lidojot..

..jauki...

ir tāda tradīcija - kāzās līgava un līgavainis uzraksta savus vārdus uz piekaramās atslēgas un tad to pieslēdz pie tilta un atslēdziņu iemet upē, tad pāris paliek kopā tik ilgi, kamēr tā kūtenīte pie tilta karājas...

Viņš   man teica, ka tad, kad aizbrauksim uz Jūrkalni, mēs tā izdarīsim..

. Jauki... 

     

Šodien es uzvedos pavisam dīvaini - brīžiem jūtos ļoti laimīga, bet pēc minūtes jau nāk pinkšķis... Vai tā ir mīlestība?....Kas vispār ir mīlestība? Vai kāds man var to pateikt? Ir tik jauki apzināties, ka mani mīl... man patīkī šī sajūta... Priecājos, ka viņu nepaņēma armijā....nezinu, kā būtu iztikusi bez viņa veselu gadu.... skumstu, jo viņš ir Rīgā....satikšu tikai rītvakar....viņš ir prom jau trešo dienu... es tā ilgojos... Paldies tev, Dieviņ, ka tu man viņu devi... Tu zini, cik ļoti man trūka mīlestības....cik ļoti es vēlējos savā mīlestībā ar kādu dalīties....es viņu pazīstu tikai nedaudz vairāk par mēnesi, bet, ja viņš mani bildinātu, es nedomājot teiktu: "Jā!"....tā taču ir mīlestība? Es tā vismaz ceru, jo man tā gribas skriet pie viņa un teikt, ka mīlu viņu, bet melot es negribu...

Es sanjeemu garo veestuli!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!

Cik jauka sajuuta peec labi padariita darba. Shodien pastraadaaju daarzaa - ieviesu kaartiibu dazhos stuuriishos un padzirdiiju rediisinjus... Daarzaa kaartiibai jaabuut - peec nedeeljas naaks cieminji un mees riikosim desinjcepshanu...Mmmmmmmmm........

Vakar sanjeemu vienu garo veestuli, bet shodien atkal ilgojos peec naakamaas...... Gribu garu veestuli.....

Atkal pajuuk mani plaani....gribeeju piektdien sariikot filmu vakaru....bet nekaa......meiteneem jaabrauc maajaas........nu nekas.....filmu vakars buus 10. maijaa........visticamaak taa ap 20iem.....tas taadaa laikaa, jo Zane 19os iebrauc Liepaajaa.....jaaljauj tachu kojaas nolikt mantas.....buus jaaapzina naaceejas....jaasareekjina cik lielu jaanjem ieejas maksu.....nejau lai nopelniitu....tikai lai sapirktu nashkjus....jaanoskaidro, vai meitenes gribees arii ko stipraaku.....

Vispaar shodien briinishkjiigs laiks!!! =) Buus veelaak jaaizskrien pastaigaat..........