biju tikko uz veikalu pēc piena, jo šodien dzeršu trīs litrus kafijas no man tīkamākās krūzes ar piena baltu āru, bet sarkanu iekšu, ar karstu pienu, pirmajā piegājienā tas uzmeta savu plēvi, bet es pie tādas nespiedzu un neleju pa jaunam. nu tā, tīri pieklājības pēc pret absolūti tukšo māju iepirku arī pāris rikas maizes, sviestu un vēl šo to, tikai atceļā atceroties, ka no pamošanās rītā piecos vēl nekas nav ēsts. tur, tajā rītā, bija mazie zaķīši aiz loga un rēcošas lidmašīnas otrpus. kur bija saule, es neatceros, bet bija.

monotonā un ilgstošā biroja darba atalgojums ir laimība par sagaidāmu brīvu nedēļu, kaut arī solītu slapju un vēsu, kaut arī iesāktu ar vēl vienu dienu darbu pabeigšanai. piemēram, dzīvošanai mājās kādus trīs gadus, un arī pastrādāšanai turpat, varbūt ne ļoti intensīvā, bet režīmā, satisfakcijai uz beigām vairs nepietika pat ar brīvdienām kaut kur ārpus un skaisti. jā viss labi, forši, bet.

bija brīžiem slapjš, brīžiem saulains, brīžiem vējains, bet absolūts laiskums un tā labā lauku dzīve. viendien aizklīdām ekspotīcijā gailenes, piedurvju mežiņā bija trīs lielas, pārējās sīksīkas, pārlauka mežā daudz sīksīku ar apsolījumu, ka tur būs vēl vairāk un pie pacietības arī lielākas. pirmā gaileņu mērce ček.

apgriezu 1/27 dzīvžoga, labs iesākums, pietrūka tikai vīna glāzes, ko izvilkt no stumbrāja, piebraucot dažam uz zoba pavelkošam kā pērn, bet šoreiz neviens tāds labs arī nepiebrauca, tā ka viss labi. ā, ābelei pirmoreiz nākas šķinīt mazos ābolīšus nost, jo citādi pārslodze visās jomās gaidāma. bet tās jau te lauku ziņas izvērtušās.

valmieras magnēts ček. pēc kādu trīs gadu pārtraukuma. skriet man riebjas joprojām, punktus meklēt patīk ļoti joprojām. o, tikko lapa uzrāda, ka man 8.vieta no 19. laaabi

un tad jau rūjienas izmēra pilsētiņa, tikai angļu kanāla jeb lamanša padekalē daļas piekrastē ar perfekti pelēku oļu pludmali, pēdējoreiz tādos es biju sešu gadu bērnībā jaltā, pludmales mājiņām glītā kilometru garā rindā, labi piemērotām labiem fotogrāfiem, sasauktas visādu tuvāku un tālāku vietu vārdos, dažas bija privātākas, viena vārdā la claire de lune. slēptā līča viesnīca, te bez romantizēšanas, tāds tam bija nosaukums, stilīgs un dizainīgs un bez fēna, jo saimnieki nevar atrast jēdzīga paskata izstrādājumu, un tas mūs arī atveda uz cayeux sur mer, pieder portugālietei ar angli, kas dzīvojuši vācijā, bet tagad blakus koši zilo mājiņu nopirkuši un skrien savu viesnīcu un petit cafe, kas viens no pilsētiņas teh restorāniem, pati bija mūsu viesmīle burtiski un būtiski. man bija milzīga, milzīga bļoda ar karstām mīdijām, kuras ieraugot spiedzu basā no sajūsmas, bet pievārēt līdz galam nespēju. un saksafonu kvarteta muzicēšana turpat starp galdiņiem, jo baznīca bija aizslēgta, bet mājās braukt nepūtušiem negribējās.
es tikai nesaprotu kā tā pilsētiņa dzīvo, un vispār viss pikardijas reģions. tur ir tik tukšs no cilvēkiem, ne rītos, ne vakaros. varbūt tas tūrismu megapoļu nepareizais priekšstats, ka bez burzmas nekas nenotiek. tur vasaras griezums, nedēļas nogale, mājas lielākoties nolaisties slēģiem, piektdienas vakara absolūts tukšums, divas tīnes uz stūra, viena sapucējusies iespīlētā kleitiņā, otra pēc puiša, un kādi četri jaunieši istabā pie atvērta loga ar ziliem dūmu mutuļiem un mūziku uz kompīša. varbūt laiks par aukstu, varbūt azūrs vilinošāks, varbūt psiholoģiski pārāk nesasniedzami, tālu. nē nu sava dzīve notiek, uz bulanžēriju visi teciņiem rīta agrumā un tad staigā ar bagetēm sānos piespiestām.

redzējām cieši skaisto florenci ar savu mašīnu melnā. lai arī biedra un pasākuma iniciatora pamatpunkts bija pearl jam, un edijs plosījās dulls, teicās uz skatuves izdzerto pudeli vīna atcerēties kā labāko sava mūža, florence tomēr vairāk arī biedram. viņa atnesa sanšain literaly un figuratively (c) vēdera kungs (ar šaurajiem e burtiņiem), kam piekrītam un uzsaucam. un izrādās, ka akurāt nav jāplēš publikas bungādiņas, lai būtu laba mūzika. dzirdat the kooks, ja?

nakts opel dīzelī ar uztraukšanos sēdus un saucieniem kas tur, kas tur uz katru biedra skaņu, bet viss labi, mazliet ardēni un izmisīgs stundas mēģinājums tomēr ar kājām nokļūt no charleroi lidostas uz nepilna kilometra attālo viesnīcu, bet kapitulējām augsto žogu, garo apvedceļu un takšu monopola priekšā.

re, ir saulains

sameklēju pie mātes gūgles tos labos fotogrāfus pludmales namiņiem.
dzīvē viss, protams, vienkāršāk, bet arī. un jūra dīvaini zaļpelēka, uzspīdot saulei iegūst gaiši zaļu, dūmakainu krāsu.

( .. )

meklēju arī skatus no Le Bois de Cise, pa krastu kādus padsmit km uz leju, uz krīta klinšu kraujas mežs ar zaļajās ēnās paslēptām 19.gs. pašu beigu, 20.gs. sākuma villām dīvainās proporcijās, šauras un stāvas un blīvas savās detaļās, bet atstatu cita citai, kas tur piekrastes mazo, akurāto mājeļu šaurībai ļoti neierasti. art nouveau savā buržuāziskajā piedienīgumā. bet nav nevienas raksturīgas bildes.

Poll #19083 according to otrs populārākais temats šodienas cibā, proti, gailenes, man ir jautājums.
Open to: All, results viewable to: All

kāda ir Pareizākā gaileņu mērce?

mana oriģinālā un ideālā receptūra