kad es biju maza, dārzā bija tāds kā šķūnis/noliktava. tur tagad ir veļas žāvētava, bet agrāk bija vienkārši nojume ar dažādām random lietām un baļķu grīdu. neviens to īpaši neizmantoja, tāpēc es to biju nosaukusi par savu "slepeno kabinetu", izdekorējusi ar kaut kādiem zīmējumiem, kuri reizēm pazuda. (vējš vai nezinu kas)
bet es pie tā vainoju vilīšonkuli, kuram piederēja baložu būda mūsu dārzā(tā atradās tieši blakus manam "slepenajam kabinetam"), un kurš katru rītu nāca apciemot savus baložus. tāpēc es viņam atstāju zīmītes, lai viņš neņem manas mantas.

vēl mēs izīrējām kādam krievu pārim garāžu, viņi man deva konfektes un tad es pirmo reizi mūžā pateicu "spasiba", tas vārds man atgādināja mēnesi.(attēlu ar mēnesi)