Būvēt tempļus ir kruta, bet man šķiet, ka es izdomāju workšopu Burnam, ko es varētu novadīt.

Iegāju Facebook paskatīties, kas šodien pilsētā pa dienu notiek, un ieraudzīju divus pasākumus Āgenskalna tirgūt - krāminieku un garās brokastis ar austerēm un bablī.

Es saprotu, ka krāminieks nav nekāda nabadzības pazīme, un tomēr blakus šie divi eventi izskatās drusku komiski. Vecu piekaramo atslēgu tirgotāji jau nu noteikti neies dzer bablī. Lai gan tas būtu diezgan kruta, ja Āgenskalna komūna būti tik ļoti integrējusies savā starpā, ka vietējais vidusslānis tusētu kopā ar vietējiem šķūnīšu īpašniekiem, un uzsauktu viņiem kokteiļus saulainā svētdienas pēcpusdienā. Āgenskalns tad varētu pasludināt neatkarību no Rīgas Domes, un Vilnis tur neko nevarētu padarīt.

Skyforger koncerts Arēnā. Tas, ka viņi spēj piepildīt Arēnu - good for them. Neskatoties uz viņu problemātiku kultūrkaru kontekstā, es pat labprāt aizietu uz viņu koncertu. Bet, fakin, Arēnā! Kur palikusi visa romantika, par ko Joņevs rakstīja?

Vēl bez "sexy lamp" viesiem, SNL mēdz hostot komiķi, kas, citējot Īlonu, atkal mēģina legalizēt komēdiju, un viņiem bieži ir joki par to, ka par kaut ko laikam nevajadzēja jokot. Tas parasti iezīmē to, ka lielāko daļu skeču nāksies pārtīt. Viena no šādām epizodēm bija nesenā ar Shane Gillis. Lai arī kas viņš tāds būtu. Bet tur bija skečs, kurš neskatoties uz savu bezgaumību bija neslikta metafora jaunajai pasaules kārtībai. Visu skeču es neredzēju, bet tā galvenā doma bija tāda, ka kādas sievietes ex ierodas viņas kāzās, un mēģina izmantot vienu handjob kuponu, ko sieviete viņam ir uzdāvinājusi laikā, kad viņi bija kopā.

Valstu savstarpējās attiecības kaut kādā mērā imitē cilvēku attiecības. Ir kaut kādi starptautiski līgumi, kas tiek parakstīti svinīgos apstākļos, un visas iesaistītās puses cer, ka šīs attiecības būs mūžīgas. Dažas laulības tiek slēgtas apstākļos, kur visiem apkārtējiem ir skaidrs, ka šīs attiecības nav ilgstspējīgas. Kaut kādā mērā Parīzes līgumi par klimata mērķiem bija šāda laulība. Ir laulības, kas kopumā ir stabilas, neskatoties uz to, ka kāds no partneriem nav perfekti uzticībs, bet tās spēj izturēt krīzes situāciju. Līdz brīdim, kad kāds partneris vairs negrib uzturēt šīs attiecības, un kāds cits iespējams šīm attiecībām ir ziedojis kaut ko par daudz, un ir neizpratnē par šādu negodīgu situāciju. Varbūt pat abi jūtas nenovērtēti, jo viens ir vairāk rūpējies par sadzīvi, bet otrs ir būvējis publisku karjeru, un apgādājis savienību ar resursiem. Nu lūk, apelēšana pie NATO 5. panta šobrīd izskatās pēc handjob kupona. Un es te nedomāju, ka visi starptautiskie līgumi ir bulšits, bet mēs taču redzam, ka mūsu partneris šobrīd jau atrodas pie altāra ar kādu citu. Mēs neesam pozīcijā, lai sagaidītu no viņa hadjob.

Turpinot paralēles ar attiecībām, manuprāt ārpolitikai jābūt mazliet pragmatiskākai. Tai joprojām ir jābalstās uz savstarpējo uzticību, jo pie mums neieradīsies starpplanētu policija, lai nodrošinātu starptautisko tiesas spriedumu izpildi, bet akls naivums vienmēr novedīs mūs zaudētāju pozīcijā. Īpaši ja mums ar kādu nav kopēju bērnu par ko rūpēties, mums jābūt gataviem pieņemt realitāti, un veidot vai attīstīt citas attiecības. Starptautiskā līmenī viss varbūt nenotiek akurāt tik strauji kā cilvēku dzīvēs, bet paskatāmies kaut vai uz to pašu Vāciju. Divu pasaules karu antagonists tagad ir liberālo vērtību un demokrātijas centrs Eiropā. Lai gan jāsaka, ka pēdējie vēlēšanu razultāti liek iespringt, jo kad runa ir par transportu un nacismu, mēs no vāciešiem varam gaidīt tikai to kvalitatīvāko. Vai Krievija - vai mēs vēl atceramies, ka pastāvēja iespēja, ka Krievija varēja kļūt par NATO dalībvalsti? Vienvārdsakot, mums noteikti vajadzētu būt daļai no kaut kā liela, lai jebkurš viens baidītos ar šo gang kašķēties, bet būtu arī svarīgi, lai šī gang kodols būtu stabils, neskatoties uz to, kādi personāži tam pievienojas, vai to pamet.

Es tikko uzzināju, cik Brutālists ir garš. Eksistē ļoti labas īsfilmas. Cik labai ir jābūt filmai, lai cilvēki dotos to skatīties pamperos? Jo ja pa vidu var atrast laiku, kad aiziet uz tualeti, varu derēt, ka kaut ko no tās filmas bija iespējams arī izgriezt.

Uz šīs nots, varbūt beidzot jānoskatās The Irishman.

Es labprāt gribētu audzēt kādus nebūt tomātus art nouveau tipa siltumnīcā. Tas gan būtu diezgan pretenciozi. Bet vēl vairāk par pretenciozi, tas laikam būtu lekt nedaudz augstāk par savu pakaļu. Un tas vienmēr izskatīsies smieklīgi, vai tas būtu braukt ar BMW X, vai dzert kādus ārkārtīgi glaunus vīnus ārpus sava budžeta. Man ir par vēlu mēģināt kļūt par arhitektu, vai strādāt kādā muzejā, tāpēc laikam esot pilnīgi godīgam pret sevi, visjēdzīgāk ir tiekties pēc kaut kā moderna, ko es reālistiski varbūt kādreiz varētu atļauties, un mēģināt atrast estētiku tanī. Art nouveau tomēr bija paredzēts upper middle class toreiz, un pieejamāks mūsdienās nav kļuvis. Ar to es gribēju teikt, ka ir zināma elegance mēģināt būt labākai sevis versijai reālo iespēju robežās, nevis vienmēr sapņot par nesasniedzamo uz šodienas rēķina.

Atšķirībā no kino, teātris mani pārāk neaizrauj. Ir ok, bet es baigi neraujos sekot visām aktuālajām izrādēm, kur nu vēl straglot par ātri pazūdošām biļetēm. Dzīve Dailes teātra tuvumā priekšstatu, protams, arī neuzlabo. Bet Kvadrifona izrāde par to, kas cilvēkiem riebjas, šķita atsvaidzinoši laikmetīga un nevajadzīgi nesamākslota. Nekādu mirušu Ļeņinu vai mītisku impēriju ķēniņu. Bet arī ne gluži tā, ka vienkārši smieklīga etīde, vai jaunieši, kas netīšām uzspridzina ebreju aizkrāsnē.

Klāāāāu, ja jums vajag pie daktera, jūs visi ejat pie sava ģimene ārsta? Es, protams, zināju, ka mūsu medicīnas sistēmai ir problēmas, bet es tikko pierakstījos pie sava ģimenes ārsta pēc trim nedēļām, un sāku bažīties, ka es daru kaut ko nepareizi. I mean, man nevajag, lai šī valsts par mani baigi rūpējas, bet čota besī sajūta, ka man speciāli met sprunguļus riteņos. Es tomēr dzīvoju ar to lepno sajūtu, ka mums ir valsts apmaksāta medicīna, ne tā kā tur Amerikā, bet kaut kā es sāku šaubīties, vai tas tā pa īstam arī ir. Es, piemēram, zinu, kuram zobārstam zvanīt, bet viss pārējais man ir liela mistērija. Nu labi, es zinu, kur ir traumpunkts.

Kaut kad sen atpakaļ, kad Instagram vēl nebija pārdots Cukenbergam, tā bija tāda vieta, kur pa retam ielikt kādu bildi, un apskatīties uz to, kā taviem dažiem draugiem un paziņām ir labāki telefona un kompozīcijas izjūta. Es tur laikam reģistrējos drīz pēc tam, kad Instagram kļuva pieejams arī Android telefoniem. Vēlāk sekoja visas tās jocīgās pārmaiāņas, kuras es neuzskaitīšu. Šobrīd Instagram ir kaut kāds crossover starp ziņu lenti, recepšu grāmatu un America's Funniest Home Videos.

Tas, cik ļoti Instagram vairs nav tas, kas viņš bija tad, kad viņš kļuva par daļu no Metas portfeļa, es sajutu brīdī, kad piereģistrējos Pixelfed. Tu tur vari skatīties uz svešu cilvēku ikdienas dzīves ainiņām, un justies ļoti apjucis par to, kāpēc šis viss nav tāds kā veikala skatlogs, kas piepildīts ar krāsainām un aizraujošām mantiņām, bet drīzāk izskatās pēc yard sale. Tur ir diezgan daudz lietotāju, kuri ir paspējuši ielikt tikai vienu bildi, un tev nav ne jausmas, kurā virzienā tas viss dosies. Lieki teikt, ka man pašam nav skaidrs, kurā virzienā es ar šo visu došos, tāpēc es pagaidām ieliku viskvalitatīvāko saturu, ar ko ir pilns arī mans Instagram - suņa bildi. Nu jau man ir desmit laiki no svešiem cilvēkiem. Tas viss jūta ļoti lēni, askētiski un nepiesātināti, kas izgaismo to, cik ļoti lielu daļu dzīves mēs pavadām skatoties telefona ekrānā. Ko mēs, protams, visi jau zinājām. Ja es katru rītu nesākšu tur likt bildes ar savām brokastīm, bet, piemēram, reizi nedēļā ielikšu kādu bildi, kas pretendēs uz kaut kādu nebūt oriģinalitāti, un, piemēram, sekošu kādiem trīsdesmit cilvēkiem, es domāju, ka es katru dienu tur varēšu apskatīties uz kādām trīs, četrām bildēm, un likt nost telefonu.

Es domāju, ka es nepārtraukšu lietot Instagram, neskatoties uz tehnoloģiju gigantu pēkšņo... vai ne tik pēkšņo piesliešanos... vai pakļaušanos spēkiem, kas tagad vērsīsies pret dažādām brīvībām. Es domāju, ka taisnība ir tiem, ka jēgpilni šim pretoties ir diezgan grūti, un nav jēgas nocirst esošās saites. Bet es domāju, ka tomēr mazināšu savu klātbūtni šājās lielo korporāciju platformās, un sevi vairāk sākšu ekspozēt visās šāda tipa alternatīvajās platformās.