Šīs, iespējams, bija jaukākās jaungada svīnības, kādas man ir bijušas. Šāda frāze varētu likt domāt, ka es jauno gadu sagaidīju kaut kādā nebūt Dubajā ar milzīgu salūtu, bet šķiet, ka veiksmes formula te drīzāk ir faktā, ka es devos pilnīgi pretējā virzienā.

Lai gan ir daudz ievērojamu uzlabojumu, man svētku svinēšana vienmēr ir bijusi problemātiska, un mēģinājui saprast labāko veidu, kā sagaidīt gadu nomaiņu, ir bijuši vieni no sarežģītākajiem. Ņemot vērā to, cik daudz cilvēki pamet mājas vai valsti uz Jāņiem, Ziemssvētkiem, dzimšanas dienām un tā tālāk, ir daudzmaz droši apgalvot, ka es neesmu unikāla sniegpārsliņa.

Svinēšana vispār diezgan bieži ir sociāls akts, tāpēc nākas dīlot ar dažāda veida spriedzēm, no kā arī rodas vēlme ar tiem nesaskarties vispār.

( bla, bla, bla... )

Es šajos gada mijas svētkos iemanījos aiziet ciemos, nelietot alkoholu, pabūt mājās ar suni mazākā kompānijā, tomēr neapmeklēt nevienu publisku pasākumu, bet satikt civlēkus uz ielas tāpat vien, daudz pastaigāties, un apskatīt izrotāto pilsētu. Man šķiet, ka tieš neiespringšana uz obligātajiem rituāliem deva telpu dabiskam priekam. I was all vibes, and no sense. Savukārt jaunu tradīciju iedibināšanas žanrā bija jau otrā 2. janvāra zupa. Šeit atkal plānošana un plāna realizēšana bija veiksmes atslēga.

Bet vispār Rīgā būs Satyricon. Es neesmu 100% drošs, bet man šķiet, ka pirmo reizi Latvijā.

https://www.youtube.com/watch?v=EWPlIon1ghM

Ir diezgan atbrīvojoši, ka būvējot savu nākotni, tur ir vieta stāstiem par opi ar bitēm, lai gan tās nav ne tavas bites, ne tavs opis. Lai gan mācība no šī stāsta gan ir manējā. Domāju, ka opis priecātos, ka viņa stāsti turpina dzīvot jaungada svinībās, pat ja viņš nepiekristu tam, kā mūsdienās notiek cilvēku dzīves.

Nav tā, ka es neapzinājos šādu risku, bet jauno gadu es sagaidīšu ar zilu aci. I had fun, of course, bet tāpat tas nav tas, ko es gribēju. Stulbi arī tas, ka spēju noturēt fokusu visu laiku, izņemot pēdējās piecas minūtes, kad pēdējie trīs raundi bija daudz vieglāki kā vidējie, jo man izdevās atlābināties. Atslābinājos mazliet par daudz. Ceru uz vēsturisko pieredzi, ka ballītes, kuras es pavadu ar zilu aci, ir diezgan jautras.

Vakar bija negaidīti izglītojoša diena. Mēģinot iztēloties dažādus kinkus, es domāju, ka man neko nedarītu role-play ar dzīvnieku lomām. Mēģināju atcerēties arī izrādī "Zvērīgā Mīla" - if anything, tad tas likās jautri. Tai pat laikā ir ļoti sociāli akceptētas visādas skrāpēšanas, košanas, rūkšanas. Visspilgtākais piemērs, kas man nāk prātā, ir viena Elvisa dziesma, kurā ir tas seksualizētais tīģera rūciens. Kaut kāda izlikšanās par dzīvnieku laikam tomēr meiko kaut kādu sensu cilvēku seksualitātes spektrā.

Pilnīig cits žanrs ir drēbes. Es esmu iemācījies kosplejot džekus uzvalkos, visbiežāk, protams, dēļ svinīgiem vai bēdīgiem pasākumiem, bet lielā mērā es esmu atgriezies tajā pusaudža laiku nepatikā pret formālu apģērbu. Un ir jauki, ka tas abpusēji strādā, ka pogājams krekls ir occasional treat, bet es iedomājos par cilvēkiem, kas to fetišē. I mean, džeku baltos kreklos un uzvalkos seksīgums. I'm not here to kinkshame, bet kas man šķiet jocīgi, ka uzvalks ir standartīgākais un lielā mērā garlaicīgākais apģērba gabals, ja vien tu neej full-on Aivarā Lembergā. Tas ir tik jocīgi, ka seksīgi ir atņemt jebkādu personību un individualitāti. Tur iespējams ir kāds gener gap, bet es nevaru uzlikt pirkstu uz to, vai visa tā sievišķīgā uniforma nav šīs pašas medaļas otra puse. Un par uniformām runājot, vai uniformu kinki arī nav kaut kas no šīs pašas sērijas, kad tu indivūdu reducē līdz kaut kādai lomai, un tas tev liekas seksīgi? Which I personally find a bit weird. Again, I'm not here to kinkshame.

Zinātnieki apgalvo, ka visas garšas, izņemot saldumu, ir iegūtas. T.i. dabiski var garšot tikai saldumi, viss pārējais iegaršojas ar laiku. Izskrēju cauri 2024. gada 50 labākajiem albumiem viena cilvēka ieskatos, un viss šķiet tik jocīgi. Es intelektuāli saprotu ideju, ka muzikālie horizonti jābīda uz priekšu, un tur apakšā ir visādi interesanti stāsti, bet... nu jā, es laikam labāk skatos filmas šinī savā dzīves posmā. Mūsdienu hip-hops vispār man ir mistērija. Varbūt tas, ka tas nekad nav bijis man kaut kā īpaši mīļš žanrs, nav devis iespēju izsekot evolūcijai no tā, kas tas bija, līdz tam, kas ir tagad. Šad un tad es mēģinu noskatīties kādu performanci SNL, bet tas man rada vairāk jautājumus, kā sniedz atbildes.

Atgriežotues pie garšām, varbūt es vienkārši esmu pazaudējis mūzikas garšu, jo es neklausos neko nopietnu? Nekas neplēš, nekas nelauž, nekas nesmeldz, nekas negrauž, un viss ko gibās, ir šūpot gurnus pie plīts, šupot gurnus ejot pa ielu. Bet ir liela vēlme atrast tās dziesmas, kurās ir stāsts, ne tikai bīts.

Es negribu ielauzties citiem cibiņiem mīļos žanros, bet, god damn: "Rīgas Svētā Pētera baznīcā atrastas 17. gadsimta liecības."

Tātad viņš bija?

Achievement unlocked - nespēt aizmigt, jo abiem viss ir tik smieklīgi, ka nevar beigt smieties. Ne par ko konkrēti, bet vienkārši tāpat, jo dzīve ir tik smieklīga.

Mazliet uzjautrina LSM raksts par "latvisko ziemsssvētku" meklējumiem ārzemēs, sākot jau ar svētku "dziļāko būtību".

Es gan galvenokārt ielasu, ka "dziļākā būtība" ir egle, sniegs, kāposti un pīrāgi. Jo man šķiet, ka ja dziļākā būtība ir Jēzus piedzimšana vai saulgrieži, pasaules ģeogrāfijai tur diži nevajadzētu traucēt. Savukārt ja būtība ir latvisko tradīciju kopšana latviskā vidē, tad man drusku nav skaidra izvēle par atrašanos citā pasaules malā, kurā nez kādēļ ir cita kultūras vide.

Kas attiecas uz stāstiem par opīti, kas spēlēja klavieres, vai tanti, kas štovēja trusi ar kāpostiem, vai vēl sazin kādas individuālas svētku tradīcijas, tad tā man šķiet īstā svētku būtība - šī vēlme kopt un actecēries sentimentālas lietas. Bet tādu stāstu netrūks katrā ģimenē tepat Latvijā.

Es nezinu, vai tie ekskluzīvi ir mani algoritmi, bet kādas divas trešdaļas Instagram reklāmas satura man ir visādi pašapmācības kursi, praskes vai "jaunākajos pētījumos balstīti risinājumi". Es pat labprāt gribētu, lai daļa no tā būtu joni tvaicēšana, vai sveces ar Gvinetas Paltrovas vagīnas aromātu, jo es principā labprāt iemācītos kaut ko jaunu, neiegūstot akurāt akadēmiska līmeņa zināšanas, bet es tiešām neticu, ka cilvēce ir pavirzījusies tik tālu, ka ir atbrīvojusies no māņticības, vai neturpina savas dzīves anxiety aizstāt ar ezotēriku. No otras puses, varbūt tas ir daļa no cilvēciskās pieredzes, pamēģināt vairākas lietas, secināt, ka lielākā daļa šo lietu ir tukšs konfektes papīrīts, bet kaut kā drusku žēl sava laika un līdzekļu. Bet es tiešām ticu, ka ir iespējams bezgalīgi uzlabot savu dzīvi, iemācoties darīt lietas labāk, man ir tikai bažas par to, ka katrs, kas iemācījies pareizi elpot, jau metas vērt vaļā jogas centru.

Mēģināšu atcerēties labos piemērus - Fox Bakery, Čau!, gan jau kāds no brūžiem. Kaut kā pārsvarā nāk prātā lietas saistībā ar ēdienu vai dzērieniem, varbūt daži amatnieki. Bet tas viss tik pat labi var būt kategorijā, kur cilvēks fokusējas uz vienu lietu, kas viņam palīdz nedomāt par neveiskmēm citās dzīves jomās, bet mani vairāk interesē kvalitatīvi uzlabojumi visās dzīves jomās, pat ja profesionāli ir jāfokusējas uz vienu lietu. Citādi sanāks kā tai terapeitei no "Sex Education".

Lai gan ciemiņu skaits dzimšanas dienā bija bija kaut kur ap komfortablu limitu, noteikti bija vēl cilvēki, kurus es būtu gribējis aicināt. Skaidrs, ka šis arī nebija pasākums, kurā ar katru kvalitatīvi pavadīt laiku, bet vairāk atzīmēt dienu un sanākt kopā. Bet tas bija arī indikators tam, ka tu vari droši dalīties ar saviem draugiem, un tev pretī tiks dota iespēja iegūt otra cilvēka draugus sev. Šis laikam bija pirmais pasākums, uz kuru bija atnākuši cilvēki no kādām četrām kompānijām, kuras citā laikā īsti nepārklājas, vai arī saskaras ļoti reti.