Ja es pētītu vīrusu izplatību, es izmantotu tādus pētījuma objektus kā es - cilvēkus, kas strādā attālināti, daudz laika pavada mājās, un ar limitētu ekspozīciju publiskā telpā. No mūsu divu cilvēku mājsaimniecības nepārprotami var secināt, ka darbs klātienē ir nepārprotams līderis saslimšanas gadījumu izraisīšanā. Ar diezgan lielu atrāvienu otrajā vietā ir grupu sporta nodarbības. Te gan varētu būt zināma saistība ar konkrēto sociālo burbuli, bet pagaidām individuālās tikšanās, mājas ballītes un ēdināšas vietu apmeklēšana vispār nekādi nepapildina saslimšanas statistiku.

Mani drusku pārsteidz, ka es esmu sācis slimot, pat ja simptomi ir visai minimāli, bet es iespējams varu izdarīt arī visai ticamu minējumu par iemesliem. Man gribētos domāt, ka cilvēki apzināti nenāk slimi uz sporta nodarbībām, pat ja man tam nav pierādījumu, bet nākt slimiem uz darbu man šķiet diezgan sociopātiski, ja nav nekādu šķēršļu attālinātam darbam. Es nevarētu nopietni to pārnest cilvēkiem, kas strādā stroikā vai zivju rūpnīcā, bet ofisa planktons ar internetu un datoriem gan varēja savākties. Tam nav citu šķēršļu, kā tikai tie, kas ir galvā.

Man ir notrulinājusies sajūta par self pity, bet nez kādēļ šķiet, ka šī varētu būt diezgan laba dziesma. No sākuma mani aizkaitināja frāze par abstrakto aizgājušo personu, bet reabilitēja sevi pie brūkošām impērijām un pasaules nepastāvīgumu kopumā.

https://www.youtube.com/watch?v=59wcc2Ml-yk

Ar sazvērestības teoriju sociālajiem iemesliem viss it kā būtu skaidrs.
(https://www.youtube.com/watch?v=R_8a3pMog8g)

Bet man liekas interesanti tas, cik ļoti mēs varam uzticēties paši savai realitātes sajūtai. Viens ir kaut kāda demence, kad ķermenis, ieskaitot smadzenes, ir jau sabrūkošā stāvoklī, kā tas attēlots The Father ar Hopkinsu. Bet pilnīgi vesels organisms kainda arī nav pasargāts no tā. Parasti uz cilvēkiem, kas aizraujas ar sazvērestību teorijām, skatās kā uz defektīviem, bet visa cilvēka prāta konstuētā realitāte ir abstrakcija uz abstrakcijas vairākos slāņos. Un ja mēs ticam zinātnei, politiķiem, ziņām un tā tālāk, tas nav galīgi absurdi, ka cilvēks var ticēt tam, ka kaimiņš ir citplanētietis tik pat lielā mērā, kā faktam, ka ASV ir uzbrukusi Irānai. Drošvien kaut kā sarežģīti var izskaidrot, kāpēc pēdējais kļūst par objektīvu faktu, bet pirmais ir tikai fantasms, es tikai saku, ka individuālas apziņas līmenī abas šīs īstenības var šķist vienlīdz patiesas, jo balstās tajos pašos bioloģiskajos mehānismos.

Pamanīju, ka Bugonijai pārmet oriģinalitātes trūkumu. Vēl šo to, bet arī oriģinalitātes trūkumu. Jāsaka, ka es īsti nedalu šo viedokli, kamēr tas nav brutāls plaģiātisms, un man nav informācijas, ka šis būtu tāds gadījums. Filma tomēr ir kaut kas vairāk par vienu ideju. Zināt es, protams, nevaru, bet es mazliet šaubos, ka es būtu ļoti nogarlaikots, skatoties Bugoniju, ja es būtu redzējis korejiešu filmu. Nedomāju, ka es esmu liels zaudētājs arī no tā, ka es esmu redzējis tikai Reservoir Dogs. Pie tam Lantims, atšķirībā no tā laika Tarantino, nav nekāds uzlecošais saulesstariņš, un ja viņam ir šķitis, ka šobrīd ir laiks uzfilmēt Bugoniju - so be it.

Bet kopumā man patika Bugonija. Es nezinu, kuru Lantima filmu es liktu uz pjedestāla augstākā pakāpiena, bet šī bija ļoti ok. Iespējams pie vainas ir mana šī brīža sajūta par pasauli. Man tīri labi patika trīs (vai varbūt četru) pasaules spēku attēlojums individuālos personāžos, iespējams visvairāk no visiem par dzīvi apjukušais Dons, kurš, protams, neteiks nē, kad viņam piedāvā brīvību, pat ja viņš nav spējīgs reflektēt par to, kas vispār ir brīvība kā tāda, un kas tieši viņam būtu brīvība. Bet visvairāk man patika filmas pašas beigas. Ja ir vēlēšanās, arī tām var piesieties par banalitāti un oriģinalitātes trūkumu, bet tieši tas, kā tas tika attēlots, man likās diezgan kruta. Tās beigas bija kā The Phoenician Scheme horeogrāfija filma sākumā. Loved it.

Ir dažādi viedokļi par saistību starp domāšanu un valodu. Es nosliecos tajā virzienā, ka doma var pastāvēt bez valodas, bet es arī saprotu, ka grūti novērtēt domu, kuru nav iespējams izteikt vārdiem.

Lai vai kā, es te nesen piefiksēju, ka mans iekšējais dialogs notiek divās valodās. Es varu sev izskaidrot kādēļ tā ir, bet tas tomēr bija neliels pārsteigums. Es vēl saprastu, ja es būtu attiecībās ar cilvēku, kurš nerunā latviski, un tad otra valoda būtu galvenais komunikācijas veids, bet manā gadījumā tā nav. Nekas cits neatliek, kā skatīties uz attiecībām plašākā kontekstā, un tur tiešām komunikācijas valoda bieži vien ir angļu. Te pat vairs nevar vainot tikai darbu. Arī izziņas valoda nu jau ekskluzīvi ir angļu, sākot ar vispārējām ziņām, beidzot ar specifiskām interesēm.

Es nojautu, ka šīs pārmaiņas ir diezgan neizbēgamas plašākā kontekstā, bet drusku negaidīju, ka tas skars mani individuāli, un tas ir noticis nosacīti strauji. Tādā ziņā, ka es mirt vēl netaisos, un ar šo pasauli komunicēšu vēl apmēram tikpat ilgi.

Es saprotu, ka neejot pilnā amish mode, nevar izvairīties no globāliem satricinājumiem, un pat ar visu amish mode no vietējiem idiotiem, bet tā vien gribās sapirkt ķīniešu saules paneļus, un izveidot kaut kādu pašpietiekamu komūnu maža ielokā.

Mana vīzija par to, kur mēs tādi esam radušies, ir nostabilizējusies jau krietni sen. Un tomēr zinātne joprojām spēj piegādāt faktus, kas vēl vairāk nostiprina sajūtu par to, cik trausli mēs esam visuma priekšā. Te daži satelīti, kas ir bijuši palaisti savā ceļojumā septiņdesmitajos, ir ievākuši datus par to, kas notiek ārpus saules radiācijas ietekmes lauka. Kam interesanti, var iegūglēt "heliopause", bet mani visvairāk uzrunāja fakts, ka saules radiācija strādā kā tāds milzu lietussargs pret mūsu pašu dzimtās galaktikas radiāciju. Saule mūs pasargā no galaktikas, atmosfēra no saules, bet jau lokāla mēroga viesuļvētra spēj iedragāt mūsu civilizētības pamatus. Bet arī neejot tik tālu kā viesuļvētras nopostīti ASV štati, cilvēki mēdz vienkārši pazust jūrā, tuksnesī, vai pat reizēm priežu mežā sēņojot.

Faktu, ka mēs te vispār esam dzīvi, es sauktu par lielu veiksmi un apstākļu sakritību, bet es arī varu saprast vēlmi to uztvert kā kaut kādu dievisķo gribu. Ar dažām atrunām gan. Mums principā nav izredzes izprast šo dievišķo gribu, līdzīgi kā skudrām skudru pūznī nav izredzes saprast to, ka tās atrodas meža takas malā, un šī taka atrodas cilvēku iekārtotā dabas parkā. Saukt jebko par dieva gribu ir tāds psiholoģisks triks ierobežotas valodas apstākļos. Attiecīgi viss ko mēs varam darīt, ir būt skudras vislabākajā skudru izpratnē. Jeb cilvēki mūsu gadījumā.