16. Janvāris 2011

• 16.1.11 20:34
• Vai mēs gadījumā nesamierinamies ar viskautko un neticam brīnumiem bik par daudz? Pierodam piem. pie cilvēkiem, esam attiecībās, kurās nejūtamies īsti labi, bet sākam visādas gudrības domāt... gan jau viņš/viņa ar laiku sapratīs, gan jau rīt pēkšņi darīs savādāk, gan jau sāks runāt, gan jau neatstās netīros traukus pa visu māju, gan jau mani sāks iepriecināt, gan jau atradīs darbu/vaļasprieku, gan jau kādreiz pateiks kautko jauku, gan jau sex būs labāks un biežāk, gan jau, gan jau, gan jau... Nē, nu nav jau tā, ka viss slikti, es viņu mīlu, mums ir kopējas intereses, un galu galā man nav, kur iet, un es tak bez viņa/viņas nevaru :D Fak it, šitais viss ir so leim, vienreiz es pamēģināju šitos "gan jau", otrreiz jau biju prātīgāka, tak pusi dzīvies var notriekt ar "gan jau", uz kuru nevar paļauties, tas ir kautkas tik abstrakts. Nu lūk, viegli nebija, bet ja kautkas nav, ta nav, brīnumi nenotiek. Forši jau būtu atklāt, ka kautkur ir kāds ar ko var labi mijiedarboties, tā lai nav jāšaubās un nav "gan jau". Nez, nu viss tik vienkārši izklausās :)
  Tags: attiecības, sajūtas
• 4 izrunājāsrunāšu tagad vai klusēšu visu mūžu