GodotToDoG

"Ja nespēj saskatīt nevienu stāstu, tad esi aizņemts tik ar sevi." Lauris Gundars.
Otrdienas vakarā ap desmitiem un vakariņām es apģerbos un izgāju ārā. Pieturā sagaidīju māti, kura pārradas no darba un pavadīju viņu līdz ieejai. Teica lai nu nāku mājās. Ir šampanietis par godu tēta aizbraukšanai uz Ukrainu. To, ka to nav pirkusi viņa un tas atnests kā dāvana, uzzināju vēlāk. Nē, es devos Vecrīgas virzienā. Jau gaidot mammu, ievēroju dažas interesantas lietas. Pretī esošajā tramvaja pieturā tramvaju gaida pusmūža sieviete. Gaida minūtes 7, pa pieturu staigā vīrietis un smēķē. Viņa apģērbs nedaudz nošņurcis. Izkāpj no tramvaja divi pusaudži un pārgājuši ielu, viens dodas iekšā spēļu zālē un pēc 10 sekundēm ir ārā. Pēc tam abi atkal šķērso ielu un aiziet pa Valguma ielu uz priekšu un izzūd skatienam. Sieviete tikmēr ir pārgājusi uz tramvaja pieturu pretējā virzienā. Pie otras, blakus esošās spēļu zāles automašīnā sēž viens vīrietis un divas sievietes. Viņi runā pie ieslēgta salona apgaismojuma un tad izkāpj, aizslēdz mašīnu un dodas iekšā spēļu zālē. Blakus māja, kuru kādu laiciņu tikusi remontēta un bijusi noklāta stalažām, šķiet ir atjaunota, jo divi strādnieki vāc nost stalažas, viens no viņiem mazgā rokas peļķē. Es dodos pāri tiltam. Garām pabrauc trolejbuss. Iekšā trīs sievietes un viens vīrietis ar sarkaniem baloniem.

Esat paskaitījuši cik nāves esat redzējuši uz skatuves, teātrī? Cik reizes ik vakaru mirst kāds varonis? Ja jāskaita būtu šīs nāves, tad teātri varētu tikt pielīdzināti kautuvēm, apsēstām mājām, lai gan pa daļai teātris tāds arī ir. Bet šodien šajās telpās ienāca īstā Nāvīte. Kā vienmēr neprasot piekrišanas. Un tas nenotika kādās tālās, publikai nepieejamās, putekļainās telpās, bet pārpildītajā foajē pirms izrādes. Vispārējs apmulsums, trauksme. Daudzi nemaz nemana, kas notiek, steidz nolikt jakas. Neviens neprot palīdzēt. Zāļu mirstošajam nav, mediķi uz izrādi nav ieradušies, izsauc ātro palīdzību. Ko domā viņš? Vai vēl domā. Viņš bija no sociālā aprūpes nama vai kaut kā tamlīdzīga. Šodien viņi bija ieradušies lielā skaitā. Invalīdi, sociāli aprūpējamie un aprūpētāji. Viņš ienācā un nokrita. It kā infarkts. Un tie, kas viņu pazina, tie, kas varbūt viņu pazina, arī sociālās dienas mājas apmeklētāji, viņi aizgāja skatīties teātri. Cits Šerloks Holmss lielajā zālē un Naži Vistās mazajā zālē. Bet viņš ar celofāna maisu pārklāts jau guļ pie durvīm. Ātrie atbraukuši pēc divdesmit minūtēm un aizbraukuši. Gaidiet policiju un pārstāvjus no morga. Es sēžu garderobē un skatos uz ķermeni, pārvilktu ar celofānu. Starpbrīdis Šerlokam Holmsam. No Nažiem Vistās cilvēki jau prom. Kafejnīcā pieplūdums, šampanietis, sarunas - iepriekšējais Holmss bija labāks. Jā, tā gan. Biļetes tad maksāja rublis piecdesmit. Melnajā tirgū 25 rubļi, pirms izrādes 50 rubļi. Varbūt viņš arī gribēja uzzināt kāds ir tas cits Šerloks Holmss. Pienāk mana krustmāte, kaut ko stāsta, es saku - cilvēks nomira, tur viņš guļ. Viņa iepleš acis un aiziet uz zāli. Starpbrīdis ir cauri. Atbrauc policija, ar katafalku vīri no morga. Uzvelk cimdus un uzliek viņu uz nestuvēm. Es redzu no attāluma seju. Mati tikai nedaudz sirmi. Viņi aizbrauc. Atnāk apkopēja un uzlsauka asinis, kuras iztecējušas viņam nokrītot. Beidzas Šerloks Holmss, bet tie, kuri zina, iet ar līkumu tikko uzmazgātajai vietai.

ES PATS. tā mums jau ir kādu laiku man ar tēvu mēs sarunājamies nesarunājoties
MANS UZTICĪGAIS BIEDRS. skaļi gan jums tas notiek
ES PATS. visu laiku jau tā nav kādreiz bija citādāk es nezinu kā tas sākās noteikti ka ne viena dienā tad tas būtu tik viegli atceries to mirkli un atkārto to jo vienmēr jau it kā divas izvēles izvēlēties to neattālināšanos
MANS UZTICĪGAIS BIEDRS. un ko tu dari?
ES PATS. rakstu vēstules
MANS UZTICĪGAIS BIEDRS. uz blakus istabu
ES PATS. Nē uz Briseli, uz Jordāniju, uz Ukrainu, uz tām vietām, kur viņam jādodas. un tās īsziņas, vēstules, sarunas viss viss ir tik mokošs dažreiz paliek briesmīgi, kad sāku to pielīdzināt vizītei pie zobārsta - obligātai un tādai no kuras bēgt bet cik tālu ar sāpošiem zobiem
MANS UZTICĪGAIS BIEDRS. brisele vai parīze tā tik un tā ir blakus istaba, tā tik un tā ir klauvēšana pie sienas
ES PATS. vai pie durvīm
MANS UZTICĪGAIS BIEDRS. nē, līdz durvīm ir jānokļūst
ES PATS. mēs kādreiz bieži kopā uz laukiem braucām, jābrauc bija gandrīz divsimt kilometru turp, divsimt atpakaļ un tā pa nedēļas nogalēm piektdienas vakarā vai sestdien no rīta turp kurini krāsnis skaldi malku dzen mežā stigas gatavo vakariņas vienmēr brīnijos cik maz mēs salīdzinoši ar mammu paņemam pārtikas pašu nepieciešamāko bet tik un tā pārtiekam vienus rudeņus visu veļu laiku sēdējām bez televizora, sprakšķēja malka un spēlējām šahu ilgi ilgi, neviens nesteidzināja jau tad mēs mēdzām klusēt mēs pārāka daudz nekad nerunājām bet pēc laika klusums kļuva citāds
MANS UZTICĪGAIS BIEDRS. galvenais jau lai tie zobi tomēr sāp
ES PATS. un tad es izlikos guļam, tētis brauca, klausījāmies tāpat to pašu programmu par roka leģendām, bet reizē ar labo grupu izbeigšanos un visādu spooky tooth parādīšanos Godmaņa lekcijas kļuva garlaicīgas un iemidzinošas ne tā kā par Led Zeppelin vai the doors, bet tik un tā tas nevarēja būt par iemeslu trīs stundas klausīties Latvijas radio 2, laikam tomēr tie mani jociņi par labo cilvēku koncertu un sirdkrenķu aģentūru nebija vietā
MANS UZTICĪGAIS BIEDRS. to kā mēs gribam lai viņi ievēro, ka mēs esam jauni, viņi grib lai ievēro, ka ir pieredzējuši
ES PATS. et sejā es navaru skatīties, es redzu kaut kādas skumjas. un pirms tam es tās tur neredzēju. un varbūt es prasu neiespējamo rakstot: Es rakstu nezinot, ko rakstīt. Jo es gribētu rakstīt ne kā vecākiem, bet cilvēkiem, kuriem var stāstīt to kā ir nevis kā tam vajadzētu būt. Ja viss ir sadalīts kategorijas - labs/slikts, dara/nedara, tad tās kategorijas katrs veido pats un par to vairs nav ko runāt. Citādāk ir sajūta, ka runā ar tiesnešiem. Un būt bez priekštatiem ir grūti, atklāties un nenosodīt, bet tikai tad sarunām ir jēga. Sumjas, vientulība, nemīlestība, vientulība - tās ir propercionālas tavam pašmīlas daudzumam. Un vienīgā iespēja ir atzīt, ka esi līdzvērtīgs savā būtībā, kad nostājies blakus kā draugs. Un šobrīd es neizliekos ne paškritiku zaudējis, bet ļoti ļoti atklāts un ievainojams. Tā ir atbilde uz kas notiek. Un es meklēšu citu cilvēku stāstus, runāšu ar viņiem, būšu ar viņiem un pazūdu, kad sākas tikai dzeršana un izlikšanās. Un lūdzu neraksti pretī kā vecāks.
MANS UZTICĪGAIS BIEDRS. Kad viņš atlido?
ES PATS. šodien
MANS UZTICĪGAIS BIEDRS. pārrodies vakarā mājās un pieklauvē pie durvīm

Viņš atnāca vakarā no darba. Ar ilūziju par nogurumu un iekšām izmaltām caur gaļmašīnu. Neko konkrētāku izdomāt negribējās, lai raksturotu nelabumu, kurš periodiski moca jau nedēļu. Varbūt pie vainas dranķīgs ēdiens, sūda kokteiļi, tabaka, bezmērķīga klaiņošana pa mūzikas failiem, worda failiem, draugu galerijām un dienasgrāmatām, pie kurām sēdēt un domāt, kā ierakstīt ko asprātīgu, jauku, provacējošu vai kaut kādu mistiku, lai vēlāk apmierināti smaidītu. Beigās saprast, ka ir vēl viens tu, kurš sēž uz gultas un noskatās, kā centies sārtiem vaigiem un slapjām padusēm sevi apmānīt. Un iestājas nelabums. Pašrocīga atgrūšanās. Pa istabu izmētātas puslasītas grāmatas, kuru izlasīšana solītu neapšaubāmu apsaidrību un ceļu uz literāro Olimpu. Bet tas ir kā sūdus smērēt pa stenderi ar domu, ka nevajag būt racionālam un ļauties pirmajai domai, sajūtai, emocijai. Nost ar rāmjiem un līķa uzskaistināšanu pirms atdošanas tārpiem, kuri tāpat mūs vairs neņem. Nav vēl pieraduši pie konservantiem, biezinātājiem, emulgātoriem, krāsvielām, smagajiem metāliem un civilizācijas orģiju spermas, kura satek visos, kuri atrodas vietā, kuru ieskauj radio vilņi, garie viļņi, mikroviļņi un vispārējie skumju bēguma viļņi, kuri netaisās doties prom. Labāk lai neiet, nevar zināt, kas ir apakšā. Un beigās es mīlu tikai sevi. Kā es gribētu vēl ticēt tam, ka atzīšanās ir solis uz austrumiem piķa melnā naktī. Bez mēness, ar zvaigznēm, kurām sirēnu balsis. Atā atā

ātrums un nāve
saldo sapņu kaleidoskops
ātrums un nāve
egoisma partenons
ātrums un nāve
dzelži un asinis
ātrums un nāve
nulles paaudzes manifests
ātrums un nāve
gar ceļu ievas zied
ātrums un nāve
vējam patīk
ātrums un nāve
vētrai patīk
ātrums un nāve
kā apsolijums
ātrums un nāve
kā meli
ātrums un nāve
pusotru kilometru
pirms sevis

Redzi, Godo, es atradu kāpēc. Tu atkal sēdi manā gultā un klausies manas domas. Tās ir lipīgas kā suņa sviedri. Bet tu no tiem pārtiec. Tu skaties kā es pārveršos par melno caurumu. Tu vēlāk man ieteiksi kļūt par zaļo, dzelteno un vēl kādu deformāciju. Mēs esam uz ielas un ēdam rudeni, dzeram rudeni, pilns kunģis rudens. Tu liec man neko nevēlēties. Un es tā darīšu, jo man tevi vajag. Vēl.

Es pavairoju sevi
Līdz cilvēkam pie trolejbusa stūres
Un cilvēkam, kuru trolejbuss notriec
Līdz ārstu ekipāžai
Un trim gariem, melniem tiesnešiem
Līdz pieciem plikiem cietumniekiem
Un vienam sasvīdušam sargam
Līdz mēmam airētājam,
Kurš dziedāja par melno sauli
Es pavairoju sevi

man patīk tas, kas ir tapis un es pagaidām vēl nedomāju par kritiku (vai arī jau domāju?). Gribētu uzrakstīt kādu dzejoli, bet nespēju atrast kāpēc.

rindā gaida latv. lit. vēst., eiroremonts, meža pīle, svana pusē + iespēja piedranķēt lapu arī no savas puses. Visu kopā un sapnī.