GodotToDoG - es mīlu sevi

Viņš atnāca vakarā no darba. Ar ilūziju par nogurumu un iekšām izmaltām caur gaļmašīnu. Neko konkrētāku izdomāt negribējās, lai raksturotu nelabumu, kurš periodiski moca jau nedēļu. Varbūt pie vainas dranķīgs ēdiens, sūda kokteiļi, tabaka, bezmērķīga klaiņošana pa mūzikas failiem, worda failiem, draugu galerijām un dienasgrāmatām, pie kurām sēdēt un domāt, kā ierakstīt ko asprātīgu, jauku, provacējošu vai kaut kādu mistiku, lai vēlāk apmierināti smaidītu. Beigās saprast, ka ir vēl viens tu, kurš sēž uz gultas un noskatās, kā centies sārtiem vaigiem un slapjām padusēm sevi apmānīt. Un iestājas nelabums. Pašrocīga atgrūšanās. Pa istabu izmētātas puslasītas grāmatas, kuru izlasīšana solītu neapšaubāmu apsaidrību un ceļu uz literāro Olimpu. Bet tas ir kā sūdus smērēt pa stenderi ar domu, ka nevajag būt racionālam un ļauties pirmajai domai, sajūtai, emocijai. Nost ar rāmjiem un līķa uzskaistināšanu pirms atdošanas tārpiem, kuri tāpat mūs vairs neņem. Nav vēl pieraduši pie konservantiem, biezinātājiem, emulgātoriem, krāsvielām, smagajiem metāliem un civilizācijas orģiju spermas, kura satek visos, kuri atrodas vietā, kuru ieskauj radio vilņi, garie viļņi, mikroviļņi un vispārējie skumju bēguma viļņi, kuri netaisās doties prom. Labāk lai neiet, nevar zināt, kas ir apakšā. Un beigās es mīlu tikai sevi. Kā es gribētu vēl ticēt tam, ka atzīšanās ir solis uz austrumiem piķa melnā naktī. Bez mēness, ar zvaigznēm, kurām sirēnu balsis. Atā atā