| |
[Jun. 29th, 2024|09:03 am] |
pamodos blakus vārdiem back to black, un debesis bija mierinoši pelēkas. es biju izdomājusi, ka ļaušu sev ilgāk pavārtīties, bet kuram es meloju? es vienmēr izkāpju no gultas tiklīdz man ir sajūta, ka esmu atvērusi acis.
šodien tēta brālim vārda diena. tam par godu vēlāk izdomāšu sev saldo. man gribas kaut ko tādu kā zemenes ar zefīra gabaliņiem un putukrējumu. nu, un kaut kas tur bija arī par lietu Pēterdienā.
man liekas, ka es jau atkal domāju par darbiem. kā būtu, ja es tikai ieskatītos darba pastkastītē? pavisam mazliet, ar acs kaktiņu ieskatītos? es gribu izlasīt kādu skaistu, iedvesmojošu interviju. ar Ole Einar Bjorndalen, piemēram. viņš rubī fišku, man šķiet. |
|
|
| |
[Jun. 28th, 2024|10:15 pm] |
tā bija iguāna, ko redzēju vakar tai sievietei uz pleca. es pēkšņi atcerējos to vārdu. iguāna. nevis hameleons.
zini, zivs? tas patiesībā bija ļoti patiesi, ko par mani uzrakstīji. par to bēdziet. bet tas ir skaists vārds. es bēgu, tu bēdz. viņi, viņas bēg. mēs bēgam, jūs bēgat.
tas vārds ir skaistāks par visiem tiem viņu skaļajiem "vienmēr".
fast as you can, baby
run, free yourself of me
fast as you can |
|
|
| |
[Jun. 27th, 2024|10:26 pm] |
"every mountain has that one place when you begin to know it is a mountain," raksta V. Stafords.
karstums. un tomēr nav sajūtas, ka es rāptos kalnā. es pat nestāvu tā kalna pakājē vēl. drīzāk to pašu aizsalušo jūru ar zābaka purngalu bikstu.
Čaka ielā pagāju garām sievietei, kurai uz pleca rātni un ne aci nepamirkšķinot sēdēja kaut kāds milzu hameleonveidīgais. skaists un ar asti visperfektākajā rullītī. šķita tāds mīļš un man cauri redzošs (kā Tu savās labākajās dienās).
tā arī neatrodu šodienai piemērotu mūziku. muzīku, kā mēdza teikt mana omīte. bērnībā ar māsīcu caurām vasarām varējām drillēt Madonnas Like A Prayer plati.
mani reti vajā kāda dziesma, bet pēdējā laikā bieži iedomājos par saviem kordziedāšanas laikiem. pašā sākumā nebija nekāds Pulenks. sākumā tikai mācījos atrast un tad nepazaudēt pati savu balsi. miglaini atceros, ka bija kaut kāda tāda ganiņu dziesma, sasaukšanās, kanonā dziedama. es daudz domāju par to, kā nepazaudēt pašai savu balsi šajā balsu mudžeklī, arī tagad.
arī filmā My Salinger Year ir tāds skaists mirklis, kurā filmas galvenā varone pieliek ausi pie rakstāmmašīnas un ieklausās.
izmēģinu kaut ko līdzīgu ar klaviatūru šovakar.
dzirdu, kā burkšķ vēders.
tikai Tu zini
kādi ir skūpsti
kurus nakts aizejot laupa |
|
|
| |
[Jun. 27th, 2024|06:49 am] |
viss jūnijs būs pazudis, trenkājot sevi.
visvairāk man jūnijā patika tas, ka tu izlikies, ka uz mani neskaties, kaut gan patiesībā skatījies.
es domāju par to, kāpēc ir tā, ka atceros kaut ko tik savādu, lielākoties tieši visus tos sīkumus, kurus piedzīvojot es noteikti neiedomājos, ka tos atcerēšos tik spilgti.
vēl šodiena un rītdiena. un tad jau būs klāt jūlijs. no visiem gada mēnešiem tieši jūlijs man nesaistās pilnīgi ne ar ko. varbūt vienīgi ar augusta gaidīšanu.
tēta dārzā nozied rozes.
( Pretty in Pink ) |
|
|
| |
[Jun. 26th, 2024|07:33 am] |
|
vasara man ir un paliek ārpus konteksta izrauts teikums. un tomēr ir skaisti visur, kur vien skatos. šis laiks nav piemērots vārdiem, es drīzāk gribu Tev parādīt, kā pie tēta logs pilnībā atdots vīnstīgām, bet uz palodzes otrpus logam pamests globuss. iedomājos, ka varbūt tā ir arī kā lampa. varbūt tā mazliet izgaismo lieveni, kad satumst, it kā iedvešot pārliecību, ka atgriežoties mājās tu atgriezies savā pasaulē. var izkāpt no kurpēm, nomest atslēgu saišķi, uzlikt silt ūdeni tējai, tad iegriezt globusu, aizvērt acis, ar pirkstu apstādināt to un skatīties, kur esi trāpījis. kaut kur, kur līdz šim vēl neesi spēris kāju. izrādās, pasaule joprojām ir arī plaša. |
|
|
| |
[Jun. 26th, 2024|05:53 am] |
no otras puses - labāk, ja pa tiešo dirš virsū skaidru valodu, nevis aizplīvuroti mēģina pateikt gudru domu, ko bez pus litra vispār nesaprast.
man pēdējie metri pirms atvaļinājuma. pagājušonedēļ pretī finiša taisnei rāpoju, vakar bija sajūta, ka atsāku soļot.
es ceru, ka es to varu. es nezinu. pirkstiem pašiem savs tango pāri klaviatūrai.
visur mētājas no apēstajām zemenēm pāri palikušie knibucīši. |
|
|
| |
[Jun. 25th, 2024|07:23 pm] |
| [ | Current Music |
| | Billie Marten - More than This | ] |
love is... oddly-shaped strawberries.
šodien tiku pie zemenēm un priecājos par to, cik dažām savāda forma. uz tām kā uz mākoņiem varēja skatīties un padomāt, kas tas tur katrā ir iemiesojies. tādas bija trīs. pārējās bija parastas. man slinkums likt bildi. Tev man jātic.
es izdzēsos, jo nejauši šur tur citur uzgāju konkrēti man veltītu negatīvu anonīmu komentāru.
nevarēju saprast, kas manī tāds, ka citos varu izraisīt tik negatīvas emocijas. jo man tik asu izjūtu pret citiem nav. bet vēl vairāk mani pārsteidz, ka es kādu vispār varu interesēt. mana dzīve ir ļoti vienmuļa. es pati esmu galīgi parasta.
es nezinu, kāpēc atgriezos. man laikam vienkārši patīk rakstīt. aizrakstīt kaut ko prom. pierakstīt sev tuvāk klāt. kā kuro reizi.
ja kāds grib pateikt kaut ko tādu tieši man domātu, tad varbūt labāk acīs skatoties, man būtu interesanti.
esmu sastopama arī ārpusē.
var tepat komentāros iepidžināties, bet var arī pa taisno uz manu putnubūrīti (zaneko@inbox.lv). |
|
|
| |
[Jun. 24th, 2024|05:22 am] |
( Man tur debesīs ir viena kaija. Kaijiņa. Balta ļoti. )
tas ir mans mīļākais Ziedoņa dzejolis. par to kaijiņu.
pie M. padzēru tēju un apēdu ceptu siermaizīti.
bija garšīgi. es nolaizīju pirkstus. tā bija labākā daļa. pirkstu nolaizīšana.
kaijas pieķērca pilnas ausis.
un tad bija laiks doties.
es nedomāju, ka vēl kādreiz satikšu M.
bet man tā liekas katru reizi.
šorīt esmu krekliņš ar uzrakstu One Step in Front of Another.
kādreiz man labi padevās viss šis One Step in Front of Another pasākums. |
|
|
| |
[Jun. 23rd, 2024|11:08 am] |
|
šodien esmu krekliņš ar uzrakstu "man ir grūti". es nevarēju izvēlēties starp "man ir grūti" un "I dreamt of you last night". tā ir mana mūžīgā krekliņu dilemma. un turu gatavībā sarkanu pildspalvu. kļūdu labojumam. ja iešu garām *tām* humpalām. ja notiek brīnums un tur durvis šodien vaļā. ar kaut ko taču ir jāsāk. kas vēl? viens vien taurenis pagaidām pamodies šajā pilsētā, to pašu tad arī trenkāju pa Mēness ielas saulaino pusi. un kā Tev iet? |
|
|
| es droši vien atkārtošos... |
[Jun. 23rd, 2024|10:36 am] |
bet humpalās nesen pie sienas bija piesprausta lapiņa, kur melns uz balta bija rakstīts, ka "preces nav atgriezšanas un maiņas". ilgi skatījos. vērsis uz sarkanu lupatu tik ilgi noteikti neskatās.
https://www.youtube.com/watch?v=tp1zhEEJxew
žēl, šīs dziesmas joprojām nav spotifajā. nav un nav. un nav. |
|
|
| |
[Jun. 23rd, 2024|09:45 am] |
kad ar M. iepazinos, man likās, ka tas ir neprāts, kas viņā ir jauks un īsts. es domāju, ka reiz par viņu uzrakstīšu stāstu, kas tā arī sauksies.
Tavs skaistais neprāts.
tagad man šķiet, ka tas ir tieši klusums viņā, kas ir skaļāks par jebkuru manu vētru.
reiz mēs noskatījāmies Džilindžera "Ekstāzi".
(starp citu, man patika tā filma.
man patika tas, ar ko tā beidzās.
tas bija kā punkts uz i. kā tas olas dzeltenums, ko sev uzsitu uz pannas ik rītu.)
pēc tam es pie viņa aizbraucu un tur pa tām viņa kopmītņu istabiņas sienām rāpoja prusaki.
tas bija tāds notikums. prusaku ceļš. es jutos laimīgi un vienlaikus skurinājos no šausmām un pretīguma.
tas bija kaut kad ap Ziemassvētkiem.
tālāk dzīve ritēja savu gaitu kā parasti.
nu, kā jau tas vienmēr ir - laiks brīžiem plūst ātri, brīžiem sabremzējas.
ne vienmēr var pateikt, kāpēc tā notiek.
bet laiks tā dara. |
|
|
| |
[Jun. 23rd, 2024|08:50 am] |
once you pop, the fun don't stop. sāc ar vienu, grauz visu dienu. bija tāda Pringles reklāma.
bet es vairs negribu. man apnika. ko tu man nāc virsū ar saviem čipšiem. es gribu turpināt stutēt sienas šajā ballītē, kur mums visiem par godu dzied Gregorijs Porters, ka "there will be no love that's dying here". un vakarā mēs atnāksim mājās, novilksim smaidus, pārmetīsim tos pār krēsla atzveltnei un ar plaukstu pārvilksim pāri vanaasistabas spogulim, pēkšņi kā pirmoreiz ieraugot tur savu seju, kas smaida tā, ka nevar saprast - tas ir smaids vai apslāpēta asara.
"zini, bet zināmā mērā tam Gregorijam Porteram var piekrist."
"ko Tu teici, dārgā?"
man vajadzētu turpmāk rakstīt tādā aizslēdzamā dienasgrāmatā ar zirga galvu uz vāka. atslēdziņu es nēsātu iekārtu ap kaklu apliktā zelta dzīsliņā. un visi man jautātu, kas tā par atslēdziņu. un es noslēpumaini pasmaidītu kā Freja Beha Erichsen no smaržu reklāmas: https://www.youtube.com/watch?v=xBc-TXS59sw
un ienirtu kaut kādā Belgradas naktī ātrāk kā Tu paspētu samirkšķināt acis.
un... un viss. |
|
|
| |
[Jun. 23rd, 2024|07:53 am] |
vai šis mikrofons ir ieslēgts? tas ir retorisks jautājums. kaut kas tāds kā soundcheck.
manā vēstuļkastītē nesen iekrita pastkarte no Bretaņas.
Bretaņa... tas izklausījās tik smalki, ka es pasmaidīju. varbūt jūs vēlētos austeres un atdzesētu baltvīnu?
toreiz bija žēl, ka otrā pusē bijis tik maz vietas vārdiem, man gribējās perversas detaļas. un daudz.
citkārt manā pastkastītē piemilzt tukšums.
un tad es apskaužu pat tukšumu par tā perfekto pilnību.
vienmēr jau ir kaut kas.
pat ja nekā nav.
tie esam tikai mēs, cilvēki, kas visu sarežģījam.
un... un viss. |
|
|
| |
[Jun. 23rd, 2024|06:51 am] |
| [ | Current Music |
| | Echo Sax End - Caleb Arredondo | ] |
man ir vientuļi, bet tas jau nu nav nekas jauns. varbūt pēcpusdien šeit, uz šiem betona džungļiem, kur viena vienīga sev ceļu ārpus asfalta plaisas izkarojusi nezāle ir mans viss, atnāks M. un šo sajūtu mazliet atšķaidīs, pēc pilnas programmas paņemot mani gan priekšā, gan pakaļā. pēc tam es viņu glāstīšu tā, it kā tā būtu nevis āda, bet audums, ko izvēlos kleitai. zini, tāds labs audums sīku ziediņu vai iztramdītu putnu rakstā, uz kuru skatoties sajūk debesis ar zemi vietām. atsvešināti glāstīšu, uz sevi kā no malas skatoties. tikai kā audumu, ko izvēlos kleitai. nemaz negribēsies bēgt. |
|
|
| |
[Jun. 22nd, 2024|08:57 pm] |
|
youtube skatos michelle choi. viņa tāda jauka šķiet. man vispār cilvēkos patīk jaukums. jaukums apvienojumā ar kripatiņu īstuma, kas tikai to cilvēku padara par to, kas viņš ir. no latvijā zināmiem cilvēkiem jauka un īsta man šķiet natālija jansone. ir tāda apģērbu dizainere. reiz redzēju kioskā žurnālu ar viņas bildi uz vāka, kur bija izcelts viņas teiktais - laime ir izvēle vai kaut ka tā, es precīzi neatceros. man gan vienalga, ko viņa saka vai nē. man viņā patīk jaukums un īstums. pašai man draugu nav. man ir foršs tētis un mana neforšā diagnoze, kas gan jau ilgus gadus mani nosacīti liek mierā. un šausmīgi uzmācīga vēlme pateikt vārdos kaut ko, ko, šķiet, nemaz nav obligāti pateikt, man arī ir. bet varbūt to nemaz nav iespējams pateikt. vārdos patīk, ka tie vienlaikus var būt gan viss, gan arī tikai tukša skaņa. plāns ledus. lietus ceļš. upes sniegs. nočaukst atvadas. gaidāmas lietavas. |
|
|
| |
[Jun. 22nd, 2024|05:33 am] |
|
margrietiņu pļavas bildēs lielākoties smaidu kā aptaurēta (patiesību sakot, es skatos uz tām bildēm un domāju, ka pati nesaprotu, par ko es varu tik plati smaidīt, es it kā varbūt ne gluži neticu tam, bet mazliet apšaubu tā īstumu, un man vajag laiku, lai par to trako smaidīšanu padomātu), tāpēc man laikam visvairāk patīk tās, kurās esmu nopietna vai izskatos kā aizmigusi un mani ir saķēris margrietiņu sapņa vējš. un nelaiž vaļā. bet zinu arī, ka es eju uz to smaidu. tas ir kā punkts, kā serde, un es lēnām graužu sev ceļu uz to. kādreiz. |
|
|
| |
[Jun. 21st, 2024|08:06 am] |
 |
|
|
| malpilszemenes.lv |
[Jun. 21st, 2024|07:31 am] |
vakar aizķērās piedurkne aiz ceļa zīmes "zemenes: atbrauc un salasi pats".
drīzāk šķita, ka tās ogas tur man iekāpa gan mutē, gan groziņā pašas.
pēc tam apgūlos margrietiņu laukā un biju the last man on earth.
atpakaļceļā radio noklausījos skaistu dziesmu - "kas to zina citu gadu, kur mēs kura līgosim".
citus saulgriežus man nemaz nevajag, paldies. |
|
|
| |
[Jun. 20th, 2024|06:56 am] |
|
šķiet, ka ir beidzot kirdik manai mīļākajai spoguļu selfiju filmiņkamerai. es nospiežu slēdzi, bet viņa neuztaisa kadru, tikai nogļuko. un tad es sāku bīdīt atpakaļ vāciņu un viņai pielec, ko es gribu, un viņa uztaisa man to kadru. tikai tad. es gan aizvakar parunājos ar fotozinātājiem un man teica, ka varbūt tā kamera vienkārši apjūk. tas bija foršs aparāts, kompakts un ērts, un man patika viņu mūždien staipīt līdzi somiņā. un paņemt rokās viņu bija kaifs, viņa perfekti iederējās manā plaukstā. olympus mju II. RIP, ja tas tā ir. visam savs laiks. |
|
|