|
[Oct. 26th, 2024|08:32 pm] |
Es zinu, ka cilvēki dzīvo samierinoties. Klusi izdara darbu, paēd, aiziet gulēt. Bet es nekad negribu tādu dzīvi. Es visu laiku spirinos tam pretī, kaut gan mana dzīve ne ar ko neatšķiras no darbs - pierijies - aizmiedz. Es nezinu, kas ar mani notiek pēdējā laikā. Un šodien pabraucu garām uzrakstam "pirms nāves nemirsti" vai kaut kā tā (es precīzi neatceros, bet doma tāda). tas bija skaistākais, ko es varēju izlasīt šodien / jebkad. Kapos lapas bija vieglas kā pūkas, jo pieturas sauss laiks, bet vienalga savi 8 maisi savācās. un tas nav viss. tās lapas tur sabirs vēl. bet es biju priecīga, ka biju tur un palocījos. tās nebija vienkārši sakritušas lapas. tā bija lapu sega. Un redzēju zaķi.
- Kas tu tāds?
- Un kas tad tu tāda būtu? Ne tev ļipa, ne ausis kā man.
Aizcilpoja man pa priekšu, bet pirms tam apstājās takas vidū. Mums saāķējās kopā skatieni. Tās bija pāris dievīgi klusas, pēc trūdošām lapām smaržojošas dūmakainības sekundes (Miķeļa kapi, Rīga). |
|
|
Comments: |
| From: | zivs |
Date: | October 26th, 2024 - 09:17 pm |
---|
| | | (Link) |
|
Ja sega, varbūt arī bija jāatstāj. Tāpat jau uz sniega segu sen vairs nevaram cerēt, mums ir vācijas klimats. Ne norāde, haha, bet sapņainas pārdomas par dabu. | |